Božena Chodunska

Interesants empirisks novērojums - esmu aizdomīgi mierīga kā zilonis. Štelles, kuras agrāk lika kāpt apsē, spert pa stenderi, pieraudāt pilnu spilvenu, vai domās iekaplēt pāridarītājam mugurā ar mazu, līku izkaptiņu, izraisa vairs tikai vieglu smīkņājienu vai vispār neko. Sak, kas man ar tevi, pilsoni/ problēma/ valsts? Es gan netieku skaidrībā vai konkrētais dvēs’les status quo ir :
a) Akūts viedums (oummmmm);
b) Kulivēta pofigisma saldais auglis;
c) Koma;
d) Letarģisks stāvoklis
e) Klusums pirms vētras. Un, vai gadījumā, ja izpildās variants e), nevaru sagaidīt kādu pārsteigumu? Ko tad, ja krītu pēkšņā histērijā, depresijā, izdzeru pudeli Drāno, vai aizbraucu misijā uz Etiopiju? Varbūt viss ir tikai hujņa, herņa un iedomas? Varbūt es no tiesas esmu tapusi vieda matrona, varu iztaisīties par Lielo Māti un sākt ripināt savas Lielās Mātes figūriņas no māla vai vaska, iepriekš pieņemoties svarā, lai iegūtu LM atbilstošo torsu?
Lai nu kā - nekas nesāp, nekur nedur. Nāc šurp, sliktais fašist! Man ir ložu droša vestīte!