Božena Chodunska

Kļūda bija jau pašā pamatā - nevajadzēja piekrist, kad radiņi piedāvāja spainīti ar sēnēm. Tas nebija nekāds spainītis, bet milzīgs spainis, un pilns ar mazām, nejaukām slapjām un smilšainām gailenēm un glumām bērzlapītēm, pie tam bija jau pusvienpadsmit, un kamēr pieķēros bija jau pusdivpadsmit. Rītiņš laikam dzīvo ideālā arhetipu pasaulē, kur gailenes var tīrīt ar smalkām vāverspalvu otiņām bet es savas slapjās tomēr mazgāju.
Ir dažādi naktī darāmie darbi (cik atceros, rēķināt optimizācijas uzdevumus, dzert po čornomu, dzenāt lapsenes vai līmēt tapetes bija OK), bet sēņu tīrīšana noteikti nav no tādiem. Naktī tīrīt sēnes ir sirreāli. Sēdi, klausies nakts radio (kronis visam bija Tvīnpīkas skaņuceļš, tajā brīdī es domāju, ka skaļi šņukstot saļimšu pār drazu spaini), automātiski kustini rokas, bet sēnes neplok un neplok, tikmēr galva domā ērmīgas domas un skaidrs, ka viss dzīvē ir jau sadirsts un tas, kas nav sadirsts, ir bijis velts, nav stāsta skumjāka ar mīlas metu, viss ir sapuvis dāņu karaļvalstī un vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pamest visu etc.
Bet tas nekas, es izdzīvoju. Vienīgi nāk miegs un acu priekšā rēgojas sēnes.