Božena Chodunska

Vakar pēc darba novēroju, kā cilvēks uzstāda sev augstus mērķus un nekaunas ciest fiasko to sasniegšanā. Proti, pretī manam kantorim ir koka māja, kuras pirmajā stāvā visticamāk atrodas naudas-preču-taras apmaiņas punkts jeb točka, un kāds visai saguris dzīves pabērns ar vienā rokā satvertu pusotrlitrīgo "Vanaga Superstipro" vai "Veco Āzi", viss viens, mēģināja enterēt šo pirmā stāva dzīvokli pa logu. Vienu kāju viņš bija uzstutējis uz palodzes mazliet atgādinot jaunāko grupiņu balerīnas, vienīgi ar salīdzinoši daudz mazāku grāciju. Palodze acīmredzot bija pārāk augsta, fiziskie dotumi neatbilstoši vai "Vanags" pārāk stiprs, tāpēc vīrs likās iestrēdzis šajā laikā un vietā, ar kāju uz palodzes, vicinoties ar "Vanagu" un paužot savu neapmierinātību verbāli un skaļi. Beidzot laiktelpa sašķiebās un atbrīvoja vīra kāju, un pēdējais, ko redzēju, bija mūsu varonis, kas izplestām rokām tuvojās Zemei, rokā joprojām cieši satvēris "Superstipro".