Jocīgi atdzejots viens no retajiem Hugo fon Hofmanštāla dzejoļiem latviski — bet tomēr šeit ir gana laba kataloģizācijas principa ievērošana, simboliskais sablīvējums utt.:
Mans dārzs
Skaists ir mans dārzs ar zelta-zaļeem kokeem,
Ar lapām, kuras sidrabvēsma paijā,
Ar dimantrasu, ģerboņmargu lokeem,
Ar gongskaņam, kas lauvas sapņos aijā,
Un topazvijām, dīvaintītā tiņā,
Un voljeru, kur spulgo pelekdzēses,
Kas mūžam nebauda no sidrabaku vēses,
Tik skaists, ka neilgojos pat pēc viņa,
Ta otra dārza, kur es biju reiz.
Es nezinu vairs kur. Es ožu tikai rasu,
To rasu, kas man citkārt matos karājās;
To zemes smaku jūtu miklu, asu,
Kas ogojot man nāsīs eesitās —
Tai viņā dārzā, kur es biju reiz...
Oriģināls: https://www.zgedichte.de/gedichte/h
Var salīdzināt arī, piemēram, ar šo: https://www.punctummagazine.lv/2014/1
Te vēstule: http://www.punctummagazine.lv/2021/08/0
http://periodika.lv/periodika2-view
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |