Musée des Beaux Arts
Tēlojot ciešanas, viņi vienmēr trāpīja naglai uz galvas,
Vecmeistari: cik labi tie saprata
Ciešanu vietu dzīvē — kā viens cieš,
Kamēr cits ēd vai ver logu, vai tāpat vien staigā;
Un, kamēr veči gaida noliektām galvām, trīcošām sirdīm
Uz dievišķo piedzimšanu, turpat
Allaž jābūt bērniem, kam tā nav no īpaša svara, tie skrien slidas
Pa aizsalušo dīķi mežmalā.
Viņi nepiemirsa nekad,
Ka pat svēto baisajām mokām jārisinās
Kaut kur nomaļus, mēslainā kaktā,
Kur suņi turpina savu suņa dzīvi un varmākas zirgs
Berž pret koku savu vienaldzīgo pakaļu.
Vai Breigeļa Ikars, piemēram: visi novēršas it
Bezbēdīgi no nelaimes, arājs droši vien
Dzirdēja šļakstu un slāpētu kliedzienu,
Taču viņam tā nebija lielākā rūpe; saule staroja kā ik dienas arī
Pār baltajām kājām, kuras nogrima zaļajā
Ūdenī; eleganti būvētais kuģis, no kura vajadzētu redzēt
Dīvaino ainu, kādu zēnu krītam no debesīm,
Peldēja mierīgi tālāk, turp, kur tam jānonāk.
Vistans Hjū Odens. Atdzejojis Uldis Bērziņš.
Jocīgi atdzejots viens no retajiem Hugo fon Hofmanštāla dzejoļiem latviski — bet tomēr šeit ir gana laba kataloģizācijas principa ievērošana, simboliskais sablīvējums utt.:
Mans dārzs
Skaists ir mans dārzs ar zelta-zaļeem kokeem,
Ar lapām, kuras sidrabvēsma paijā,
Ar dimantrasu, ģerboņmargu lokeem,
Ar gongskaņam, kas lauvas sapņos aijā,
Un topazvijām, dīvaintītā tiņā,
Un voljeru, kur spulgo pelekdzēses,
Kas mūžam nebauda no sidrabaku vēses,
Tik skaists, ka neilgojos pat pēc viņa,
Ta otra dārza, kur es biju reiz.
Es nezinu vairs kur. Es ožu tikai rasu,
To rasu, kas man citkārt matos karājās;
To zemes smaku jūtu miklu, asu,
Kas ogojot man nāsīs eesitās —
Tai viņā dārzā, kur es biju reiz...
Oriģināls: https://www.zgedichte.de/gedichte/h
Var salīdzināt arī, piemēram, ar šo: https://www.punctummagazine.lv/2014/1
Te vēstule: http://www.punctummagazine.lv/2021/08/0
http://periodika.lv/periodika2-view
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |