Friends

About Friends

Feb. 28th, 2024 @ 11:02 am
[info]black_data
Tokolovs ir interesants personāžs - ne gluži ģēnijs, ne gluži diletants. Bet Langas uzdirsiens viņam par nepietiekamu lativskumu ir tāds pizģec, ka visus urā patriotus gribās aizsūtīt atkrieviskot Maskavu. Mani, protams, sajūsmina viņu sajūta par atrašanos augstākā zirgā kā visi pārējie, nemulstot par to, ka viņi nevar būt vienlīdz īpaši, un pārstāvēt vairākumu, bet manā skatījumā viņi ir tanī pašā kaitēkļu saimē kur Ždanoka. Mūsu jau kā saliedētas nācijas eksistence būtu stipri atkarīga no krietni spēcīgākiem un ietekmīgākiem globāliem spēlētājiem. Bet ja visskaļākās balsis būs tās, kas histēriski kliegs par nevēlēšanos dzīvot zem "globālistu un politkorektuma diktāta", tad mūs noteiktu uztvers par tiem globālās sabiedrības locekļiem, kuriem vispirms pašiem ir jāgrib sev palīdzēt, lai būtu jēga tērēt uz viņiem laiku un enerģiju. Ja dikti vajag piemērus, var paskatīties uz Ungāriju.

Arab StrapFeb. 26th, 2024 @ 12:19 pm
[info]black_data
Šis ir interesants kolektīvs, kas visdrīzāk jaunums ir tikai man. Tāds drusku The National kādā Parīzes deju klubā. Tas pie nosacījuma, ja mūzika nav tik stripped down, ka tas jau ir vienkārši dzejas slems, jo es neteiktu, ka tur notiek ļoti daudz dziedāšanas.

Es viņus piefiksēju caur "the daily discovery", un papildus tam arī nosaukums likās dzirdēts. Bet tad klausoties cauri viņu daiļradi, pievērsu uzmanību šai frāzei:

"She has only one confidant, a psychosexual shrink
I think she's wasting her money, I think we just need a drink."

I don't know her story, bet es pieņemu, ka viņai drīzāk būtu jānomaina šrinks, nevis jāārstējas ar alkoholu. Bet viņi ir skoti, viņiem varētu būt savi priekšstati par dīlošanu ar slāpētām emocijām.

https://youtu.be/lBdEchDETzM?si=c3xbg_r5dm3dRG-r
Tags:

Feb. 26th, 2024 @ 11:47 am
[info]black_data
Spriežot pēc sapņiem, zemapziņas līmenī mani tomēr satrauc globālā nedrošība. Es pieņemu, ka tas iederas naratīvā, ka mani murgi ir pārslēgušies uz eksistenciālām šausmām. Šonakt nebija pirmā reize, kad es sapņoju kaut ko par bruņotiem konfliktiem, bet šī nakts ar dažādām metaforām izgaismoja arī neuzticēšanos gan sistēmām, gan sabiedrībām. Ja es kaut ko esmu iemācījies visādos korporatīvajos kursos, kas nāk līdzi ar zināmu skandināvu pasaules uztveri, ir tas, ka uzticēšanās trūkums mērķu sasniegšanu padara grūtāku.

Sapnī es ar dažiem cilvēkiem privātā kārtā devos uz kaut kādu frontes līniju. Par tuvošanos galamērķim liecināja tas, ka bija jābrauc garām nebeidzamām kolonnām ar smago bruņu tehniku, un, protams, kāds kaut ko nebija zinājis, un tai kolonnai uzbruka. Miglaini atceros, ka iemesls man kaut kur doties kā reiz bija fakts, ka es kaut ko zināju, un viss ko es varēju darīt, ir pats kaut kā rīkoties, nevis paļauties uz to, ka kāds kaut ko iesāks ar šo informāciju. Un vēl tur bija situācija ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kas bija palikuši šajā frontes pusē, un tad izrādījās, ka viņi nav uzticami cilvēki. Un arī šai situācijai es kaut kā biju vairāk gatavs, un šķiet, ka tas bija primārais iemesls, kāpēc es uz turieni devos. Šis viss neiztika arī bez abstraktākiem simboliem, tāpēc es pamodos pēc epizodes, kad es kaut kādam pūķveidīgam radījumam pārdūru ķepu ar nazi. Un jau atkal es sapnī kādam uzbruku. Šķiet, ka pacifisms manī ir tikai racionāls, bet zemapziņas līmenī es esmu gatavs kost un skrāpēt.
Tags:

Feb. 25th, 2024 @ 11:04 am
[info]black_data
Piektdienas vakarā no ieraugu diskārda cepām cinnamon rolls, un tas bija teju pirmai iemesls mazināt milzīgos kanēļa krājumus. Nu labi, kaut kādi necilākie kanēļa iepakojumu gan jau ir pazuduši kādā no pārvākšanās reizēm. Bet ja es taisītu filmu ar daudz atsaucēm uz savu dzīvi, tur noteikti būtu iekļauts kanēlis bez konteksta un paskaidrojuma. Pašam vārdam "kanēlis" pat bija alternatīvā nozīme. Tā nu es piektdienas vakaru pavadīju darot kanēli, un piedalījos bulciņu cepšanā.

Nesaistīti - es nejūtos vēl vairāk vīrietis kā tad, kad piedalos bulciņu cepšanā. Es vienmēr griežu sīpolus, jo man nav jāpamet virtuve to darot, un reizēm pēc fakta sanāk vienoties, ka konkrētai zupai burkānus es turpmāk griezīšu citādāk kā es to darītu parasti. Bet Matriksā notika gličs, kad man palūdza izdarīt kaut kādas darbības bulciņu cepšanas procesā, un es turpināju apjucis stāvēt, jo šīs instrukcijas nebija precīzas kā mazam bērnam.

Feb. 25th, 2024 @ 10:39 am
[info]black_data
Vakar noskatoties The Holdovers, un šodien lasot par vienu zinātnieku, es iedomājos, vai tam faktam, ka man nav neviena vecāka, kas būtu rezervējis vietu manās domās, nav kaut kādas priekšrocības? Sure, tam ir nepārprotami trūkumi. Ceļš uz spēju komunicēt ar cilvēkiem bija diezgan grubuļains, bet ne nepieveicams, un varbūt pat beigās atbrīvots no kaut kādiem šauriem priekšstatiem. Lai gan šauros priekšstatus, protams, bija visas iespējas sagrābstīt pa ceļam. No otras puses viss šis "vai mans tēvs ar mani lepotos" arī ved pie ļoti jocīgiem lēmumiem. Tas pats pieminētais zinātnieks ir diezgan mētājies savos akadēmiskajos meklējumos, jo nevienā žanrā ļoti ilgu laiku nav jutis piederību, tai pat laikā nav atmetis domu, ka tai obligāti ir jābūt akadēmiskai karjerai, kas atbilst ģimenes kopējai leģendai. Cita starpā, ja viņš šo jautājumu par tēvu uzdot savos septiņdesmit plus gados, šis ir tāds diezgan stingrs tvēriens. And yet again - cilvēki no šādām dinastijām pēc tam pērk salas kaut kur okeānā, nevis pusmūžā secina, ka visa pasaule ir tava austere, un tu par savām mājām vari saukt jebkuru vietu, par kuru tu šodien vari samaksāt, bet tev nekas materiāls arī nepieder.

Feb. 21st, 2024 @ 12:44 pm
[info]black_data
Hanzas Peronam ir lieliska mājaslapa.

Nxida - She likes a boyFeb. 19th, 2024 @ 11:44 am
[info]black_data
https://www.youtube.com/watch?v=pspcFwLWEWg
Tags:

Feb. 17th, 2024 @ 01:03 pm
[info]black_data
Tikko skujoties, iedomājos, vai tā ir kino klišeja, kur tēvs māca dēlam skūties, vai tā tiešām dzīvē notiek? Nav jau tā, ka es nekad neko par šo procesu neuzzināju no sava tēva (aka patēva), bet vienīgā lieta, ko es skaidri iemācījos, ka nevajag skuvekli likt nost ar asmeni uz leju, un arī tas man tagad noder tikai pēdējā gada laikā. Visu pārējo laiku bija citi bārdas savaldīšanas gadžeti. Bet kaut kādu beisiku par sejas apmatojuma gaidlainiem es relatīvi nesen iemācījos no Jūtjūbes, jo bija neliels stragls ar to mazliet pēc matu apgriešanas, un attālināšanās no metālistu klišejām.

Bet ja jāpadomā vēl par lietām, ko es esmu iemācījies no sava patēva, kas ir bijusi visilgākā tēvišķā figūra manā dzīvē, tad galvenokārt to, kādam nevajadzētu būt vīrietim. To drošvien ir grūti pateikt tā, lai tas neizklausītos disrespectful, jo viņš gan deva stūrēt kamazu, gan mēs braucām makšķerēt, gan taisījām kopā remontu, bet ja man jāmeklē kaut kādas dzimumvienlīdzības saknes, tad tās noteikti nav nākušas no sieviešu figūrām manā dzīvē. Tas gan varētu izklausīties drusku augstprātīgi, jo gan jau ir visādas mazās lietas, kuras grūti novērtēt. Bet ja runājam par lielajām, tad mana ģimene noteikti bija paraugs tam, kā es negribētu veidot attiecības savā pieaugušajā dzīvē. Man pat ir aizdomas, ka mans patēvs un viņa vecākais brālis bija visai netipiski padomju pilsoņi, kas aprecējās diezgan vēlu, un tam ir kaut kāds sakars ar dzīvošanu mātes kotelešu paspārnē. Attiecīgi diezgan slikti rolmodels attiecību veidošanai. Es diezgan skaidri atceros domu viscaur saviem pusaudžu gadiem, ka es neveidošu attiecības ar sievieti, kas būs aukle, pavāre un mājsaimniece. Šodienas acīm neizklausās groundbraking, bet tanī nenobriedušajā vecumā, kad visa vide apkārt signalizēja pretējo, tas bija diezgan progresīvi. Un šķiet, ka es šobrīd esmu vistuvāk tai pusaudzības gadu vīzijai, kā jebkad iepriekš.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka drošvien dzīvē būtu bijis daudz vieglāk, ja bērnībā un pusaudzībā būtu bijis kāds normāls rolemodel. Kaut vai sīkumos.

Feb. 17th, 2024 @ 12:33 pm
[info]black_data
Man šķiet, ka vārds audiofīls ir pārāk brīvi lietots. Daļa no tiem Jūtjūberiem galvenokārt ir vlogeri, un pie tam ļoti bieži fetišs ir ap un par podziņām un caurumiņiem dažādās kastītēs. Var jau būt, ka kaut kur tur ir audiofīli, kas rituāli klausās jaunāko Rolling Stones plati, mēģinot atrast kādas pamestas telpas ar labāko akustiku, bet man ir aizdomas, ka tā ir tāda fantāzija, un realitātē ir vienkārši cilvēki, kuriem patīk mūzika, un kas var atļauties visādus gadžetus, lai viņa skanētu kvalitatīvi. Piemēram, es nevarētu kvalificēties audiofīlam, jo es esmu nabags, un man ir kaimiņi.

Hooverphonic - Fake Is The New DopeFeb. 16th, 2024 @ 03:53 pm
[info]black_data
https://www.youtube.com/watch?v=7BhfxSMDsGk

P.S. Vajag kaut ko labāk organizētu par cibu, jo maz ticams, ka es šeit neesmu licis "Eden".

Feb. 16th, 2024 @ 03:46 pm
[info]black_data
Nu jā, visums nolēma parādīt, kādas pirmās pasaules problēmas mums te ir. Pēkšņi ASV prezidenta vēlēšanas kļuva svarīgākas par Eiropas parlamenta vēlēšanām. Not like pēdējās ir nesvarīgas, bet tām vismaz nav tāda "do or die" un "doomsday" pieskaņa.

Feb. 16th, 2024 @ 12:55 pm
[info]black_data
Es vispirms uzdirsīšu ēdienam, un tad izdarīšu to otru lietu, kas ir pretēja uzdrišanai, bet nav akurāt arī slavēšana vai slavināšana.

Tā kā es sekoju tām trim vegānajām vietām dēļ viņu pusdienu piedāvājumiem, es redzu arī visus viņu storiju repostus, un boi, man ar ēdienu ir pavisam citas attiecības kā cilvēkiem, kas taisa tos storijus. Es noteikti novērtēju tos piedāvājumus, kur pusdienās tiek piedāvāts kaut kas tāds, ko es mājās visticamāk nečakarētos taisīt, bet kopumā visa ēdiena loģistika man ir pakļauta treniņiem, suņa pastaigām un darba sapulcēm. Tāpēc arī Stockpots pēdējā laikā ir kļuvis tik populārs, jo prasa vismazāk laika ieguldījumu, un pielāgošanos kaut kādiem laika rāmjiem. Manu restorānu un kafejnīcu pieredzi ir diktējuši ne tikai apstākļi, bet arī cilvēki man blakus, tāpēc es esmu pabijis abās galējībās, bet atmetot visas ārējās ietekmes, es visdrīzāk atrastos kaut kur mērenajā joslā. Es noteikti kino apmeklējumu stādītu augstāk par restorāna apmeklējumu, bet kāreiz nesen man bija saruna par to, ka varētu reizēm aiziet vakariņās ārpus mājām, kas varētu būt laba alternatīva krogu apmeklējumam, citādi kāda jēga dzīvot centrā.

Bet vēl vegānu sirsniņās lielu caurumu ir atstājis Čau. Rione picas ir good shit, bet Čau picas tomēr bija kaut kas kripatiņu vairāk par good shit. Maz ticam, ka mums drīzumā būs jauns Čau, vai tās būtu picas, kebabi, vai jebkas cits. Tā kā es sekoju tam vienam Čau džekam Instagramā, es redzu viņa collab projektus ar citiem restorāniem, bet es nekad nebūšu tāds fūdijs, lai spētu tam veltīt tik daudz laika un uzmanības. Es pat craft alu tagad pērku reizi mēnesī vai retāk. Bet Čau telpās... nu labi, nav svarīgi kurās telpās, bet joprojām tiek rīkoti tie... tās... vakariņas ar piecām maltītēm un pieskaņotiem dzērieniem. Mani patīkami pārsteidza, ka pēdējā piedāvājumā ko es redzēju, bija uzsvērts, ka tiks pieskaņoti bezalkoholiski dzērieni. Un man ir kārdinājums kādreiz pamēģināt šīs organizētās vakariņas. Ko es vienīgi nesaprotu, vai uz tādām vakariņām iet draugu kompānijās, vai cilvēki uz tādām dodas iepazīt jaunus cilvēku? Varbūt tā ir kaut kāda subkultūra kā jogas grupiņas vai metāla festivāli? I mean, yeah, sure, tev ir draugi, bet tad tev ir specifiski mētālistu draugi, vai jogas draugi, vai suņu pastaigu draugi, kas ir drusku citādāk kā draugi draugi. Un lai cik jocīgi, izmisīgi un neveikli nešķistu šīs potenciālās iepazīšanās šādās vakariņās, man šķistu bēdīgi, ja tas viss beigās izrādītos tikai par ēdienu. Tad es drīzā izvēlētos paraudziņus lielveikalā.

Bet rezumējot, es varbūt saņemšos saorganizēt šādas vakariņas uz kādiem saviem svētkiem, ja es nebūšu saņēmies doties glamūrīgi ēst svešu cilvēku kompānijā, bet rudens ir vēl tik tālu, un gan jau es paspēšu iztērēt visu naudu krāsainās lampiņās, platēs un koncertu biļetēs. Bet kaut kas man šķiet vilinošs un mulsinošs tajās organizētajās vakariņās.

Artemas - if u think i'm prettyFeb. 15th, 2024 @ 06:51 pm
[info]black_data
https://youtu.be/x3tXq9xx7oI?si=7MH-Ci4aeLAF3LtU
Top of Page Powered by Sviesta Ciba