Mums māca mīlēt cilvēci un tautas un šķiras, bet tikai ne cilvēku. Mēs rūpējamies par visvisādiem apstākļiem un labierīcībām, par sociālo un materiālo labklājību, par veselīgām pilsētām, grezniem tautas namiem un mājām, bet tikai nekad par skaistu dvēseli. Drīz mēs ar gaisa kuģiem apbraukāsim neaptveramās gaisa sfairas, brīvāki par putniem un augstāki par mākoņiem, bet tai pašā laikā mūsu fantāzija, kā to zināmas šķiras rakstnieki aizvien gaišāki pierāda, mācās staigāt uz koka kājām- un aizvien zemākām. Un, kad tik dažā no šām tūkstots ārejās kultūras lietām dziļāki iedomājas, tad gan vienīgi īgnums var sacelties pret pievestā izteiciena ačgārnisku saprašanu par dzīvošanu savam laikmetam- tāpat kā mūžībai nedzīvo tas, kas dzīvo sezonas modei; bet mūžībai dzīvojis gan tas un vienīgi tas, kas dzīvojis savai dvēselei, jo dvēsele jau pati sevī nes mūžību, un nav mums citas mūžības kā vienīgi dvēseles un dvēseles augstāko vērtību mūžība. Laikmets priekš dvēseles ir tikai gadījiena piešķirts ārējā ietērpa un ārējās izteiksmes veids, un viņa nozīme priekš tās ir tāda pati kā modes uzvalka un modes zābaku nozīme fiziskajam cilvēkam. Mēs visi viņus lietojam- varbūt izņemot kādus fanātiķus vai askētus- un nebūt negribam pret tiem karot, bet mēs prasām, lai ierāda viņiem pienācīgu vietu.

Nezināšana nav radikāli jauna, bet ir tikai kūtra jeb rupja. Tā arī nekad bez suģestijas no ārienes nav naida pilna, jo kā lai cilvēks ienīst to, ko viņš nepazīst, kas priekš viņa nemaz neeksistē? Tātad viņai arī nav ne mazākā nopelna pie tā, ka pie mums vispārības sajūta ir naidīgi disponēta pret dvēseli. Šim naidam tātad ir daudz dziļākas saknes, un nu beigās man jādod īsa un noteikta atbilde uz jau sen uzstādītu jautājumu. Man nav viegli šos vārdus izrunāt, bet jāizrunā viņi ir: tā ir Kaina apziņa. Tā ir vēl ļaunāka nekā Kaina apziņa, tā ir apziņa, ka cilvēks pats savu dvēseli ir nokāvis jeb arī sistemātiski viņu nokauj. Ne sava brāļa, bet savu paša. Ne brāļa asinis brēc uz viņu- no tām vēl varbūt varētu aizbēgt, uz brīdi aizmirsties-, bet paša nožņaugtā dvēsele, kura, lai arī nedzīva un sakropļota, tomēr aizvien vēl krūtīs līdzi jānēsā. Un nav šausmīgāka mirēja par mirstošu dvēseli, un nav briesmīgāka līķa par dvēseles līķi paša krūtīs.

Ar pazīstamā ideālisma mocekļa itāliešu mistiķa un filosofa Džordāno Bruno vārdiem:

"Uz robežas starp mūžību un laicību, starp pirmatnību un atsevišķu radījumu, starp prāta un jūtu pasauli, vienmēr pie šīm abām būtībām dalību ņemdams un it kā tukšo vietu aizpildīdams starp abiem bēgošiem galiem,- tā, nostājies uz dabas un dievības horizonta, stāv cilvēks."

Jā tiešām, tas ir cilvēks, jeb pareizāki: tas ir mūžīgs cilvēka ideāls! Šis ir tas cilvēks, kas zemi nenolād, bet pazīst arī debesi, grib palikt tām uzticīgs un cieš viņu dēļ; kas prātu nenoliedz, bet pazīst arī to, kur beidzas loģika,- dvēseles dziļums, dvēseles rīta blāzmas un puķainās varavīksnas[..] Ar vārdu sakot: kas reālo un pozitīvo kā tādu nebūt nenicina, bet tomēr zina, ka tas aizvien un ik dienas no jauna ir jāpārvar un jāpaceļas tam pāri. Šis ir tas cilvēka tips, kam dzīve ir mūžīga cīņa, bet arī mūžīgi atdzimšanas svētki; tā ir dvēseles tapšana, mūžīga dvēseles uzvara, mūžīga radīšanas sestā diena.