A mind-made-body

karoče es esmu viens pats svešā pilsētā un mani pakļauj klīniskiem experimentiem; šodien uzzināju, ka to sauc neiromodulācija; es domāju, ka esmu nonācis citplanētiešu nagos, un tas bija viņu plāns jau no paša sākuma; arī pati slimība izskatās pēc gaismas ķermeņa, kas ir implantēts pašā galvas vidū

karoče injekcijas galvā ir mana jaunā atkarība. visu var izdarīt, galva tik viegla, vairs negribas ne atspiest rokās ne ilgi berzēt pieri, nedz mirkli aizvērt acis un atkrist atzveltnī, nedz sabrukt sev pašam uz krūtīm.
lai arī joprojām neesmu sapratis, ko man tur špricē un kāpēc.

šorīt dakteris ielaida man galvā septiņas milzīgas šprices ar anestezējošu līdzekli - aiz ausīm, pierē, zem acīm, starp zobiem. uzreiz paliku normālāks.

- dakter, kāpēc visi mani uztver kā biedējoši pašpārliecinātu un stabilu, pat iedomīgu; kā staigājošu institūciju, lai arī es nezinu pat lietas, ko zina mazākais no viņiem, piemēram, ka būtu jebko izdarījis vai ka zeme ir zem kājām vai ka es izdzīvošu šo dienu?
- VIŅI UZ TEVĪM KAUT KO PROJICĒ



p.s. pidari

ilgu tramvajs nogrieza galvu

medus mīl mellenes

daugavā deg debesis

nenopirku biļetes uz oblomovu jo man bija bailes, ka es neizturēšu

es trennējos: tikko tualetē darbabiedram uz jautājumu "kā iet", uzreiz atbildēju, ka "labi", ka "biju apslimis ar kaut kādu jocīgu kaiti, bet tagad esmu vesels", un, visu to sakot, pat neizbesījos.

ontological insecurity

esmu nolēmis pilnībā iznīcināt bodyshop.
tas viss ir aizgājis par tālu.


kā jums šķiet, man izdosies?

man ir jāpieraksta šis mirklis, piedodiet, tas nebūs īpaši interesanti, bet lai šī atziņa neizplēn tāpat kā pārējās, lai es tiešām virzītos tuvāk apziņas skaidrībai, mieram, vienkāršībai un mīlestības pilnām attiecībām ar tuvāko, lai šī nebūtu tikai kārtējā mana greizā prāta pārgriezto acu piedegusī atziņa, ar kādām esmu piespamojis astoņus žurnālus astoņu gadu laikā.
tātad, es noskatījos Trīra filmu Melancholija un sapratu ļoti būtisku lietu. Manas skumjas un smagums nenāk no tā, ka man nav dzimtenes, patiesības un mīļotās, ka nav īstā man piemērotā darba, ka neesmu izdomājis, ko darī, ka es visu laiku ēdu un vienmēr sēžu pie televizora. viss ir tieši otrādi. I'm so depressed I just fuck everything up on regular basis. Not temporarily depressed because of this or that; it lies in the very core of my personality. jau no apm.12 gadu vecuma atkārtojas tie paši modeļi ar 1-3 gadu intervālu.
Jūs nezināt, kādu mieru un prieku man deva šī atziņa. pirmkārt jau pēkšņi pazuda visa vientulības sajūta, pilnīgi pa nullēm, jau nedēļu! Respektīvi, visa sajūta, ka šī pasaule pret mani izturētos ne-tā, netaisnīgi, nesaprastu vai nepieņemtu, ka es ne tā uzvestos, būtu īpaši resns un tizls... viss ir tieši otrādi. drīzāk jau pasaule man regulāri stiepj rokas, kurās es kožu. tas, kas manī it, ir tik dziļi, ka es vispār nespēju veidot attiecības.
šī protams atkal ir viena no tām atziņām, ko par mani redz jebkurš cits izņemot pašu.
nākamais jautājums, tātad: kāpēc es esmu depressed & ko tur var darīt. un šoreiz es nemeklēšu atbildi, atkal mainot dzīvesvietu vai nodarbošanos vai partneri.

in the river of tears

bet vispār tā nokaujošo mistisko vīrusinfekciju prognozējamība ir apbrīnojama

šī mani satrauca vēl vairāk:

tomēr saskatījos arno minkkinena bildes un atkal satraucos. varbūt tiešām kādu laiku jāizvairās no mākslas.

ā, neko nevar labot? tāpat kā dzīvē?

es sapnī dzirdēju vārdus "jūtos bagāts un dzīvs"
atvēru acis, tiešām, kā man nebija ienācis prātā, ka esmu nabags un miris
tas ir tāpēc, ka man vispār šajās dienās nav nekādas glābjošas vienkāršības
šajā pilsētā uznācis briesmīgs karstums; es atkal jūtos pilnīgi slims, sapampušas smaganas, viena mandele, puse aukslēju, viena auss, stīvs kakls, kaut kādi jobannie stafilokoki no zila gaisa; neko nevar apēst jo no visa sāp mute, turklāt visam ko ēd var just sastāvdaļas, pat tam, kam nav nekādu sastāvdaļu nav, piemēram vārītām cūkupupām
"tas garšo pēc pelniem" teica meitene filmā par viltoto zaķi, ko franciski nez kāpēc sauc par gaļas maizi
es labāk jūtos pēc vētrām;
it kā viss būtu nokritis nost, un it kā es būtu pilnīgi tukšs, klīstu pa pilsētu, elpot ir viegli, skatos uz visu jaunām, trulām acīm, ik pa laikam atkrītu uz soliņa, jo nav jau arī spēka. pēc visiem likumiem tūliņ vajadzētu sākties slimībai ar augstu temperatūru un bronhītu.
apmēram 2 stundas sēdēju kaut kādā nekad neredzētā vietā uz soliņa pie dīķa un tur vietējie ap 35 uzveda dzīvi: atnāca nezdami vecmodīgu spoži lakotu laivas modelīti, kas izskatījās pēc padomju antresola un bija liela suņa izmērā, un tur iekšā sēdēja baisa 80-o gadu lellīte kā no linča filmām, un puisis sasprauda visādus vadiņus, sakārtoja visādus krēsliņus laivā un tad viņu laida dīķī un ar pulti braucināja šurp un turp (te nekur nedrīkst reāli peldēties un neviens nav arī iesācis), meitene tikmēr sēdēja uz soliņa un lasīja, puisim pēc brīža palika karsti un viņš novilka augšu, nometa blakus meitenei, vainīgi uz viņu paskatījās un tad smaidīdams aizskrēja atpakaļ pie sava darbiņa. slapju pieri
jūs man varat vairs neteikt, kas man ir vajadzīgs, es visu sapratu. neviens no manas dzīves šķietami bēdīgajiem faktiem man neko neizraisa, viņus pašus izraisa TAS. es vienkārši nespēju sastapties ar savām dzīlēm un palikt sveikā. tāpēc es no daudz kā izvairos un daudz ko nevaru izturēt. un atkal, man ir jautājums, kāpēc es tik lēni saprotu tik vienkāršas lietas, ar kurām ir pilni visi žurnāli un ko man varētu pateikt arī cilvēki laukos. manām domām ir novirzīts smaguma centrs.
es visu šo rakstu ar milzīgām grūtībām. kein lust, kein power
lēnām slīdu cauri gultai.

OK, 'Zum letzten Mal Psychologie!' (ieraksts Kafkas dienasgrāmatā)

tu vienkārši progresē savā dzīves apliecinājumā, tev visās malās ir dzīvība, bet es ar katru dienu regresēju. palūk, arī vampīru filmas.

man visu laiku likās, ka visu šajā žurnālā rakstīto zinu tikai es viens pats. bet iepriekšējā ierakstā uzradās piekritēji.

mana lielākā problēma ir satraukts un izkliedēts prāts. tā dēļ jebkā izdarīšanai jāiegulda 3reiz vai pat 10reiz lielāks darbs nekā citiem cilvēkiem. un tāpat rezultāts var arī nesanākt labs. es realizēju tikai daļu no sava potenciāla tās ārprātīgi driskainās domāšanas dēļ. es teiktu, kādus 50%.

un kāpēc? tāpēc, ka sirds plosa prātu. bailes no slikta rezultāta vai kāda pievilšanas aptumšo visu priekš acīm. un tā tas ir bijis vienmēr. es savā vētras acī sapratu, ka es apbrīnoju tos cilvēkus, kas mēdz runāt par kaut ko izdarītu kā par kaut ko izdarītu. kā par vēl vienu mezglu dzīves pavedienā: "es vakar nodevu maģistra darbu". es nespēju pateikt šādu teikumu bez aizžņaugta kakla un piebildes "bet viss ir drausmīgs sūds un pēdējā brīdī un nekas nav sanācis un vispār es tūlīt pakāršos".