A mind-made-body

p.s. uldis tīrons ir nenormālākais pimpis. jā, es joprojām esmu dusmīgs. kaut viņš aizrītos (ar pimpi vēlams)

jā, es gribu būt projekcija, lai man var izbāzt cauri roku mani neskarot. vienīgais sūdīgais ir, ka mana dzīvība to negrib, mana dzīvība cīnās, noliekot mani uz klubkrēsla pilnu ar alu un miltu izstrādājumiem, pretī televizoram, kur es esmu aizmidzis un nevaru pamosties.

man ļoti patīk cilvēki, īpaši draugi, dvēseles biedri, tuvinieki un simpātiski pretējā dzimuma pārstāvji. bet es negribu pilnīgi nekādas attiecības. I just wanna play. forever.

tagad uzskaitīšu simptomus, kuriem parādoties, ir kaut kā jārīkojas
1) nenormāls kauns
2) sava ķermeņa nejušana un nevēlēšanās
3) savas mājvietas nevēlēšanās un mājvietas principā nevēlēšanās
4) asa un pēkšņa nespēja izturēt noteiktas ļoti parastas domas kas neatgādina neko citu kā vien kaut ko jau reiz domātu (piemēram dziesmas vārdi )
5) asa un pēkšņa nespēja izturēt noteiktas ļoti parastas ainavas kas neatgādina neko citu kā vien kaut ko jau reiz redzētu (piemēram balodis iet pār ceļu, saule lec)
6) nenormāls kauns - un no tā izrietoša nespēja būt jelkādā kompānijā, jo kauns par sevi ir lielāks par spēju izbaudīt enerģiju apmaiņu
7) sajūta ka ir pārāk daudz informācijas un nav nevienas stabilas platformas, uz kuras nostāties, piemēram, - pasaulē ir pārāk daudz pilsētu, kura ir īstā?

kā arī -
"laimīgs es esmu tikai ceļā, un, konkrētāk, tikai to vienu īso brīdi, kad uz pacelšanos nodzēš griestu apgaismojumu un nav iespējams pat neko lasīt, tikai būt"

kaut kad senāk nepareizi rakstīju, ka šis žurnāls ir par vientulību. viss ir citādi. esmu beidzot nosaucis vārdā to, kas vienmēr ir bijis citādi nekā draugiem, ģimenei un mīļākajiem - bailes no sūdīgas mīlestības vai sliktas kompānijas ir daudz lielākas par bailēm no vientulības. vientulība ir tāda vieta, kur tu vismaz vari piespiesties pie sienas ar vienu ķermeņa pusi, bet no neapmierinošas kompānijas nevar patverties nekur, pilns gaiss trasējošo ložu, jo īpaši konfigurācijā "viens pret vienu". es vienkārši krītu panikā pats to nesaprazdams, man nāk nekontrolējamas agresijas lēkmes. suņanagla būtības pamatos.

visi tik nadzīgi teikt kas ir reāli un kas nav, un apstrīdēt apzināti pārspīlētus apgalvojumus.
es jūtos nabadzīgs un vientuļš. man ir vajadzīga otrās pakāpes komunikācija.

laime ir neitralitātē

viss kam es pieskaros nogursst

es gribu, lai mani adoptē kāda kristīga amerikāņu ģimene. piemēram Bree no Desperate Hosewives. es gribu sākt visu no jauna.

vienīgais saskares punkts ar dzīvi, ir mans ķermenis. bodyshop
tāpēc es ēdu,
tāpēc es fanātiski eju uz jogas nodarbībām,
tie ir vienīgie diennakts laiki, kad jūtos laimīgs.

rītos joprojām mostos no panikas

un vēl, tikai tagad es saprotu, kā agrāk esmu savu ķermeni ļāvis pazemot
muļķītis,
apmulsis un pagodināts, ka kādam viņš vispār ir vajadzīgs

paskrollēju atpakaļ - "uztvert sevi kā faktu". tas laikam ir pamatlikums, kas izskaidro, kā cilvēki dzīvo. uztvert sevi kā tādu, kam ir kas patīk un ir kas nepatīk, un ir kas viņu nemainīgi raksturo. pārtraucot ķīmiski stimulēt serotonīnu, tas sāk lēnām ļodzīties, fakts lēnām pāriet noliegumā, vienkāršas lietas kļūst arvien sarežģītākas, tomēr starpība ir tāda, ka es tagad esmu tur bijis. es tagad zinu, kā ir būt par faktu. man ir, par ko cīnīties.

jau trešo dienu 37,4 un man nav variantu. nekas nesāp. am I losing it again? nevaru izdomāt, ko darīt rīt, iet uz darbu būtu lielas fiziskas mokas, palikt mājās - visas pārējās. pēdējā laikā man liekas, ka tas nav godīgi. es tik daudz un smagi strādāju, es būtu pelnījis atpūsties, bet, kad beidzas darbs, sākas pašnicinājuma pilnā slodze, un neviens nesaprot, kāpēc es vienmēr izskatos tik pārguris ar ciešanu vaibstu sejā. tas ir tā, it kā es pa dienu izliktos normāls bet vakaros klusībā būtu vampīrs vai narkomāns. jā, tas ir tieši tāpat.

tagad esmu beidzot palicis tik normāls, ka esmu pat sācis iet ārā koļīties un pīpēt zāli, bet zināt kas ir, velns mani mīl, atgriežas sāpes un ar apskaužamu regularitāti darbojas kā tusiņu bojājošs elements. kopš vakardienas man visa pleiliste ir divos folderos - sāpes pastiprinošais un sāpes samazinošais, pie vienām raudu aiz atvieglojuma, pie pastiprinošā - aiz sāpēm, tā es tikko pamodos, šajā pilsētā ir nežēlīgs karstums, esmu iegūlies kails dīvānā un mans plāns šodienai ir visu dienu klausīties dziesmas un raudāt divos dažādos veidos. pie samazinošajiem varu ieteikt Hospitāļu ielas Balto Haizivi piemēram

vēl viena pilnīgi jauna pieredze ir uztvert sevi kā faktu.

dakter kāpēc es vienmēr esmu gulējis ar mežā visvājāko

nekaunēties uzvesties depresīvi īstenībā ir tāds atvieglojums

nē, tas viss nav aiz garlaicības. gribētu noplēst un iznirt ārā kaut kur otrā pusē.

pat ne skati, arī domas, sajūtas, temperatūras, it kā viss būtu mīnēts

piem vakar aizlasījos Perveņeckas grāmatā līdz mākslinieku pansijas attēlojumam, par Ištiaru vai kā tur sauca vīrieti no māla figūriņu kioska, kurš beigās izdomāja, ka ēdīs istabā; tas bija mīnēts

tad vēl tas dzestrais svelošais gaiss kas atgādina bērnību, laukus, ģimeni

tad vēl tie kloķi, ko šodien nopirku krāmu tirgū, un pēc tam ilgi gruzījos, ka noteikti pilnīgi visu izdarīju nepareizi un nekas neder

tad vēl tas mūsu Tēvs debesīs. kopš iedomājos domu "mēs sev projicējam mīlošus vecākus debesīs, jo mūsējie mūs nemīl uz zemes"

tad vēl psih.t. kopš iedomājos "es eju un maksāju svešai tantei lai viņa man teiktu primitīvas lietas, ko būtu vajadzējis pateikt manai mātei jau kad man bija četri gadi, piemēram, that's OK"

nekad man dzīvē neviens nebija mācījis mācību "that's OK"

klausītāji pēdejā laikā mums uzdod jautājumu par to, kas man liek justies priecīgam. man nav nekā, ko atbildēt. vienīgi tusēšana, jo tad uzmanība ir vērsta uz kaut ko citu, ne sevi. lai gan arī dažkārt nemaz nevar patusēt, jo visu laiku jādomā tikai, cik es slikti izskatos.

gandrīz vai nekur nevar skatīties, visi skati apbēdina