A mind-made-body

brokastīs ēdu pašceptu flatbread (auzu parslas, griku milti, maltas linsēklas, kumins, kurkuma) ar spicy salātiem - avokado+tomāts+sīpols un čili+laims, un kafija ar pustējkaroti kokosriekstu eļļas
ārā -6 un winter wonderland
ingveri un laims un citrons te ir tik psc dārgi, nolaužu saknīti vai izmeklēju vismazāko auglīti. mans sapnis ir like kilograms ingvera. santa pls
vēl man ir tādi sapņi kā pudele labas eko olīveļļas, kilograms mandeļu miltu, kaste matchas, kulīte ar raw chocolate beans utt
bet vsp jau vakar gribēju tikai gulēt un rīt džanku, tāpēt visu dienu ēdu tam vistuvāko kas bija mājās - musli ar mandeļu pienu un ievārījumu

paliku mājās 1 dienu atpūsties, uzreiz jau mutes kaktiņi uzrullējušies uz augšu

nejauši mzlt pārsportojos. nesanāca mierīgas dienas 6dien ne 7dien (pārgājieni, gari riteņbraucieni un vēl pilsētas CI jam). much broken. vakar biju uz sporta masāžu. sāpīgākā masāža manā dzīvē bet mugura jūtas silta. tas džeks vsp teica, ka ir traki un jānāk vēlreiz. naktī modos un dzēru lexīti. pēc tam gandrīz apvēmos (sen nebija nekas tāds lietots). šovakar pamēģināšu uzpīpēt zāli. vēl viena pārslodzes liecība ir apetītes spaiki - un nekas nepiepilda un nenomierina.
mazliet atsit sajūtu Briselē, kad centos ietilpināt aktīvo atpūtu aktīvā darba režīmā. tāda pārtērēta un izmisusi sajūta vakaros. laikam nevaru piekrist, ka pēc garīgas slodzes atpūsties palīdz fiziskā. jo tā ir slodze tam pašam subj. slodžu maiņa ir forša bet enerģijas avots ir viens. atpūsties var tikai guļot un nelietojot ne ķermeni ne prātu.

011 Es varu "izvēlēties" sakārtoties vai ierasties laikā tieši tāpat kā neirotipiskais prāts var izvēlēties domāt mazliet interesantākas domas. Nav neiespējami, bet ir neērti vai stresaini vai pat sāpīgi.

nodaļas secinājumi (ievads dejas terapijā skolas programmā un prāta darbības novērojumi personiski)

001 Mūs atšķir ne tikai prāta saturs, bet arī darbības veids. Ātrums, uzmanība, cik ātri tas nogurst, kā vislabāk uztver.
002 Kolektīvā realitāte ir modelēta nosacīti vidējam prāta veidam (cerams) - vai (sazvērestības teorija) - psihopāta prātam, kas darbojas pilnībā racionāli, kura darbību nesvārsta emocijas, neierobežo bloki, un netraucē nejauši uztverta informācija. Psihopāta prāts ir vienīgais prāts, kam ir pilnībā brīva izvēle.
003 Tas, ka manas domas ir ātrākas, nenozīmē, ka viņas ir labākas
004 Es iniciatīvu uzņemos nepacietības dēļ. Tas nenozīmē, ka es spēju uzņemties atbildību par kaut kā īstenošanu.
005 Daudz frustrācijas par to, ka citu cilvēku prāti darbojas lēnāk, bez abstrakcijām, retāk maina fokusu. Visbiežāk noklusētais komentārs ir nu labrīt.
006 Tāpat apkārt daudz citu frustrācijas par to, kā darbojas mans prāts - rada ap sevi haosu, nepilda solījumus, neiekļaujas laikā, maina fokusu.
007 Viņam, šķiet, ir tikai 2 režīmi - zoom out vai arī hyperfokuss.
008 Kolektīvās realitātes mesidžs manam prātam jau no mazām dienām ir, ka vajag vairāk kaunēties un vairāk censties. Tas nav sācis darboties "normālāk", ne kaunoties, ne cenšoties. Toties ir radušās emocionālas problēmas.
009 hiperaktivitāte var būt arī ar neapbruņotu aci nesaskatāma
010 gribēju rakstīt, ka ir problēmas ar laika izjūtu un krīt ārā gabali, arī jau no bērnības, bet es joprojām nesaprotu, kas ir laiks, un kurš tad ir tas īstā laika turētājs.
011 vienalga beigās izglābs tikai mīlestība

Man ir grūti paskaidrot, ko es šeit mācos, jo pēc vārda "somatika" seko jautājums - kas tas ir; varbūt to varētu saukt par praktisko fenomenoloģiju? Vai filozofisko masāžu? Vai iekšējo arhitektūru? Vai neredzamo deju? Šī disciplīna patiesībā pagaidām vismaz akadēmiskā nozīmē neeksistē, un pat ne kā atsevišķa profesionālā izglītība. Tās "tēvi" visbiežāk ir ar izglītību vairākās jomās - piemēram, fizioterapijas, psiholoģijas, dejas un inženierzinātņu kombinācija.

Te es pieseivoju fragmentu no intervijas ar vienu no šīs jomas autoritātēm Ibēru Godāru:
https://imgur.com/a/EXoCt

Mani joprojām piemeklē ļoti daudz emociju, bet neviena no tām nav depresija (tas stāvoklis, kad otrajā plānā viss šķiet bezcerīgs un galvenā kaislība ir nevēlēšanas kustēties). Manuprāt es esmu reizē psihāka un stabilāka

Vakar biju uz somu capoeiru, cuteness overload. Grupa tiekas mazpilsētas muzejā un lavierē starp vidējas mākslas darbiem, vada divi somu džeki, kurus abus sauc Tuomas, kuru capoeiras kustības izskatās apmēram kā kaķīšiem, kas mīca zemīti, uz katru mūsu iesācēju veiksmīti atplauka smaidā līdz ausīm un teica - good, good. Es arī atplauku, jo soft sissy boys man vispār visvājākā vieta

7 stundas autobuss uz Helsinkiem, 3 stundas prāmis, 4 stundas autobuss uz Rīgu, un šoreiz apm 5 stundas pa vidu Tallinā, līdz šejienei ir tikpat tālu kā līdz Austrālijai

Manā dzīvē izglītība pārsvarā ir bijusi prātu ierobežojoša pieredze. Ja neskaita nodarbības, ko pati esmu izvēlējusies, darba pieredzi, un vēl valodas (par to tiešām paldies). Īstenībā, bija drausmīgi. gan pamatskola, gan vidus- , gan arī augstskola. varbūt izvēlējos nepareizo augstskolu. Vienīgie ieguvumi bija draugi un tusiņi. Bet par mācībām vienmēr bija sajūta, ka es jau sen redzu daudz vairāk dimensiju, un mani vienkārši te mēģina ievilkt sūdā. Mācīt kaut kādu nerealitāti. Citreiz tā bija spēcīga vardarbība, citreiz - laipna pakļaušana citu cilvēku nezināšanai. Manas attiecības ar varu un autoritātēm ir diezgan slimīgas.

Bet šajā jocīgajā formātā, kur nekas nav jāzubrī, kur nav sodu mehānisma, kur māca it kā anatomiju, bet patiesībā par dzīvi kopumā, kur legit iemesls nepiedalīties ir emocionāls diskomforts un zems enerģijas līmenis, rodas apstākļi, kur tevi virza un disciplinē vienīgi paša mežonīgā ziņkārība. Es nezinu, cilvēki kaut kā pārāk agri no viņas sāk atteikties. Es nezinu citu veidu, kā sevi nodrošināt ar jēgpilnas dzīves sajūtu.

Šodien bija pedagoģijas nodarbība. Tā sākās ar ļoti nepatīkamām sajūtām, ko man, kā parasti, sniedz ieskatīšanās sevī. Bet beigās tas izvērtās par vienu no next reality level unhacked pieredzēm. Sākumā katram bija jāpasaka, ko viņš gribētu iemācīties, un ko varētu iemācīt citiem. Pēc tam katrs izvēlējās sev pāri - skolotāju/skolnieku, un uzdevums bija vēlreiz formulēt pasūtījumu, un tad vadīt otram nodarbību.

Kursabiedram, kurš teica, ka grib iemācīties raitāk izteikties un labāk formulēt domas, es vadīju balss atvēršanas un improvizācijas nodarbību, ar mērķi nojaukt prāta kontroli pār balsi un frīstailot bezsakaru. Viņš teica, ka tieši to arī bija gribējis, bet tad es sapratu, ka nodarbību esmu sagatavojusi intuitīvi šī cilvēka būtībai, gandrīz ignorējot to, ko viņš ir prasījis.

Mans pasūtījums bija iemācīt centrēšanos, atšķirt "es" no emocijām, saprast, kas ir realitāte un kas nē. Viņš man lika vienkārši ar ciet acīm vērot smaguma centra pārvietošanos, viegli mainot pozu, aptaustīt un salīdzināt dažādas faktūras un ādas. Es vienā brīdī sajutu, ka man tā saucamā realitāte brūk nost vēl vairāk, un sāku besīties. Nākamajā mirklī atausa, ka viss ir pareizi, manis nav. Ir tikai dažādu lietu jušana, un pēc tam nāk to reflektēšana, viss. Arī tā saucamās "robežas" ir tikai fiziskas, tev iedalītajam organiskajam materiālam piemītošas īpašības. Tā bija garīga atziņa, pie kuras viņš mani bija aizvedis, pats to nezinādams.

Karoče, ir tā, ka jebkurš jebkuram var iemācīt jebko. Jo mācīšanās notiek studentā, nevis skolotājā. Es labprāt ar vēl kādu paspēlētu šo spēli. Šī spēle ir tikpat liela cik esamība.

Iedvesmojoša diena vairāku iemeslu dēļ - dienas pirmā daļa, kurā atvēru jaunu kvalitāti savam speed bounce, saprotot, ka visi kāju izmetieni sākas nevis no gūžas locītavas, bet iliopsoas muskuļa, kas ir piestiprināts apm.diafragmas augstumā, un otrā daļa, kad gājām vērot, kā kustas "citi cilvēki". Tie, kas seko man instagramā, jau zina, ka es novēroju onkuli, kurš strādā bulciņu kafejnīcā, un kura raksturīgākā iezīme ir milzīgs vēders. Stundas laikā, ko pavadīju, viņu (it kā) neuzkrītoši pētot, es sapratu loģiskos iemeslus gandrīz visām viņa kustībām - kāpēc viņš tur rokas uz muguras virs nabas, nevis krustos, un kāpēc viņš stāvot sadod rokas aiz muguras, atkodu pat to, kāpēc viņš ik pa laikam atņirdz zobus - jo tas atlaiž kakla muskulatūru, ko viņš pārlieku sapsrindzina, uz pasauli lūkojoties caur uz deguna pārāk tālu atbīdītajām brillēm. Turklāt es šajā onkulī arī iemīlējos, jo viņā bija jūtams tāds vieglums un nesapistība, kā viņš bija pielāgojis visu savu dzīvi un ķermeni savam vēderam, cik daudz enerģijas joprojām bija viņa roku kustībās, plecos un grimasēs. Mēģinot viņu atdarināt, iemācījos mazliet vieglāk nest pati savu mugurkaulu, un, protams, arī ieguvu daudz tādas informācija, kuru man neviens labprātīgi neizvēlētos dot, un par kuru man bieži ir mazliet kauns, ka man tāda ir (neprasiet) - vairāk uz to kafejnīcu točna neiešu, alone again or, in love vvith almost everyone.

Šodien atklāju savu mīļāko kustības veidu - "speed bouncing". Šādai kustībai nav vajadzīgs nekas cits kā vien drosme - ne īpašs muskuļu spēks, ne lokanība, ne izturība, čaklums vai precizitāte, tu vienkārši meties kaut kādā virzienā, un ķermeņa svars izdara pārējo.
Zināmākā speed bounce disciplīna - https://youtube.com/watch?v=6H0D8VaIli0

Rīsu maizītes ar avokado, agaves sīrupu, zemesriekstu sviestu un kaltētiem pīlādžiem
Pilnībā savilkta mugura, jau 3 dienas, gandrīz nejūtu rokas un kājas, plaukstu locītavas krakšķ

Ā un aizmirsu pēdējo lietu par Ido Portal: viņa vvorkout ir inčīgi un rada azartu un prieku, jo īpaši tie, kas ir jādara pāros. Tur vienmēr ir kaut kāds spēles elements. Nevis garlaicību un izmisumu, kā kačalkās, kur es vienmēr aizdomājos, ka šo te bezjēdzīgi radīto un garlaicīgi tērēto enerģiju vajadzētu novirzīt elektrības ražošanai. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi, jo mums, atšķirībā no dzīvniekiem, ir arī prāts, kurš ir jāiesaista un jātrenē, nevis treniņu laikā mentāli jāregresē, piemēram, bezgalīgi tālu ejot uz vietas.

Manuprāt, viens no izplatītākajiem mītiem par to, ka "meitenēm patīk", ja džeks ir fiziski stiprs un uzkačājies. Lasu par Ida Portal, un vienā blogā raksta teikumu, ka šis ir tas džeks, ar kuru jūs savu draudzeni negribētu atstāt divatā. Tinderī lielākā daļa džeku liek bildes kur viņi zālītē kačājas, vai sērfo, vai brauc ar riteni kalnos vai tml. Vai, vēl sliktāk, "skaistu torsu". Mani tas, ja godīgi, pilnīgi neinteresē. Man patīk ķermeniska inteliģence, kas bieži nāk no kustēšanās, bet tas vairāk attiecas uz to, ka apzinās savu pieskārienu un prot lasīt manu ķermeni. Ja runā par dzīvnieka līmeni, tad tie, uz kuriem es atskatos, drīzāk ir vienkārši lieli, bet pilnīgi mierīgi viņi var būt arī vienkārši nedaudz resni, nevis uzkačājušies. Vienkārši lielāki par mani, pietiek. Trigerē kaila āda, nevis obligāti labs bicītis. Es pazīstu enerģiju, kas nāk no fiziski spēcīgiem ķermeņiem, kuri ir cieti kā baloni, šādus ķermeņus gribas aptaustīt un apķert (kā ozolus), tur nāk spēks un karstums, bet nevarētu teikt, ka tieši šī enerģētika rada seksuālu uzbudinājumu, drīzāk vēlmi parazitēt.

Esmu soli tuvāk kļūšanai par dzīvnieku, jo sāku workout pēc Ido Portal metodes. Viena no mūsu skolotājām ir viņa piekritēja. Tas cilvēks ir psihopāts, tāpat kā Feldenkraiss, tāpat kā (hmm) daudzi ebreji. Bet viņam nevar nepiekrist. Šeit pavisam īsumā:
https://youtu.be/W0Wr7HsylE0

"Remember, style is not a problem at -40"

Runājot par enerģijām, E. mēdza mani saukt par Kaliban, kad es sapsihojos (went all kaliban over me). Pirmo reizi viņš vienkārši bija aizmirsis, ka pareizi ir Taliban, bet vēlāk viņš saprata, ka tā arī ir jāsaka.

this for some vagina power
https://youtube.com/watch?t=187s&v=WzWNNSO42a0

Man iet pārāk labi, bet vēl nezinu, vai tas ir jaunas vietas, kustības, komūnas vai patiesības efekts
esmu tur, kur vēlos būt, daru tieši to, ko vēlos darīt, un domāju to, par ko vēlos domāt

Ok a stem cell smoothie will do, too