(no subject)
Oct. 11th, 2017 | 09:48 pm
From:: bodyshop
Manā dzīvē izglītība pārsvarā ir bijusi prātu ierobežojoša pieredze. Ja neskaita nodarbības, ko pati esmu izvēlējusies, darba pieredzi, un vēl valodas (par to tiešām paldies). Īstenībā, bija drausmīgi. gan pamatskola, gan vidus- , gan arī augstskola. varbūt izvēlējos nepareizo augstskolu. Vienīgie ieguvumi bija draugi un tusiņi. Bet par mācībām vienmēr bija sajūta, ka es jau sen redzu daudz vairāk dimensiju, un mani vienkārši te mēģina ievilkt sūdā. Mācīt kaut kādu nerealitāti. Citreiz tā bija spēcīga vardarbība, citreiz - laipna pakļaušana citu cilvēku nezināšanai. Manas attiecības ar varu un autoritātēm ir diezgan slimīgas.
Bet šajā jocīgajā formātā, kur nekas nav jāzubrī, kur nav sodu mehānisma, kur māca it kā anatomiju, bet patiesībā par dzīvi kopumā, kur legit iemesls nepiedalīties ir emocionāls diskomforts un zems enerģijas līmenis, rodas apstākļi, kur tevi virza un disciplinē vienīgi paša mežonīgā ziņkārība. Es nezinu, cilvēki kaut kā pārāk agri no viņas sāk atteikties. Es nezinu citu veidu, kā sevi nodrošināt ar jēgpilnas dzīves sajūtu.
Šodien bija pedagoģijas nodarbība. Tā sākās ar ļoti nepatīkamām sajūtām, ko man, kā parasti, sniedz ieskatīšanās sevī. Bet beigās tas izvērtās par vienu no next reality level unhacked pieredzēm. Sākumā katram bija jāpasaka, ko viņš gribētu iemācīties, un ko varētu iemācīt citiem. Pēc tam katrs izvēlējās sev pāri - skolotāju/skolnieku, un uzdevums bija vēlreiz formulēt pasūtījumu, un tad vadīt otram nodarbību.
Kursabiedram, kurš teica, ka grib iemācīties raitāk izteikties un labāk formulēt domas, es vadīju balss atvēršanas un improvizācijas nodarbību, ar mērķi nojaukt prāta kontroli pār balsi un frīstailot bezsakaru. Viņš teica, ka tieši to arī bija gribējis, bet tad es sapratu, ka nodarbību esmu sagatavojusi intuitīvi šī cilvēka būtībai, gandrīz ignorējot to, ko viņš ir prasījis.
Mans pasūtījums bija iemācīt centrēšanos, atšķirt "es" no emocijām, saprast, kas ir realitāte un kas nē. Viņš man lika vienkārši ar ciet acīm vērot smaguma centra pārvietošanos, viegli mainot pozu, aptaustīt un salīdzināt dažādas faktūras un ādas. Es vienā brīdī sajutu, ka man tā saucamā realitāte brūk nost vēl vairāk, un sāku besīties. Nākamajā mirklī atausa, ka viss ir pareizi, manis nav. Ir tikai dažādu lietu jušana, un pēc tam nāk to reflektēšana, viss. Arī tā saucamās "robežas" ir tikai fiziskas, tev iedalītajam organiskajam materiālam piemītošas īpašības. Tā bija garīga atziņa, pie kuras viņš mani bija aizvedis, pats to nezinādams.
Karoče, ir tā, ka jebkurš jebkuram var iemācīt jebko. Jo mācīšanās notiek studentā, nevis skolotājā. Es labprāt ar vēl kādu paspēlētu šo spēli. Šī spēle ir tikpat liela cik esamība.
Bet šajā jocīgajā formātā, kur nekas nav jāzubrī, kur nav sodu mehānisma, kur māca it kā anatomiju, bet patiesībā par dzīvi kopumā, kur legit iemesls nepiedalīties ir emocionāls diskomforts un zems enerģijas līmenis, rodas apstākļi, kur tevi virza un disciplinē vienīgi paša mežonīgā ziņkārība. Es nezinu, cilvēki kaut kā pārāk agri no viņas sāk atteikties. Es nezinu citu veidu, kā sevi nodrošināt ar jēgpilnas dzīves sajūtu.
Šodien bija pedagoģijas nodarbība. Tā sākās ar ļoti nepatīkamām sajūtām, ko man, kā parasti, sniedz ieskatīšanās sevī. Bet beigās tas izvērtās par vienu no next reality level unhacked pieredzēm. Sākumā katram bija jāpasaka, ko viņš gribētu iemācīties, un ko varētu iemācīt citiem. Pēc tam katrs izvēlējās sev pāri - skolotāju/skolnieku, un uzdevums bija vēlreiz formulēt pasūtījumu, un tad vadīt otram nodarbību.
Kursabiedram, kurš teica, ka grib iemācīties raitāk izteikties un labāk formulēt domas, es vadīju balss atvēršanas un improvizācijas nodarbību, ar mērķi nojaukt prāta kontroli pār balsi un frīstailot bezsakaru. Viņš teica, ka tieši to arī bija gribējis, bet tad es sapratu, ka nodarbību esmu sagatavojusi intuitīvi šī cilvēka būtībai, gandrīz ignorējot to, ko viņš ir prasījis.
Mans pasūtījums bija iemācīt centrēšanos, atšķirt "es" no emocijām, saprast, kas ir realitāte un kas nē. Viņš man lika vienkārši ar ciet acīm vērot smaguma centra pārvietošanos, viegli mainot pozu, aptaustīt un salīdzināt dažādas faktūras un ādas. Es vienā brīdī sajutu, ka man tā saucamā realitāte brūk nost vēl vairāk, un sāku besīties. Nākamajā mirklī atausa, ka viss ir pareizi, manis nav. Ir tikai dažādu lietu jušana, un pēc tam nāk to reflektēšana, viss. Arī tā saucamās "robežas" ir tikai fiziskas, tev iedalītajam organiskajam materiālam piemītošas īpašības. Tā bija garīga atziņa, pie kuras viņš mani bija aizvedis, pats to nezinādams.
Karoče, ir tā, ka jebkurš jebkuram var iemācīt jebko. Jo mācīšanās notiek studentā, nevis skolotājā. Es labprāt ar vēl kādu paspēlētu šo spēli. Šī spēle ir tikpat liela cik esamība.