A mind-made-body -

milzīga, kāviņsauc. grūtsirdība.
paskatījos te tā apkārt, ieraudzīju, cik vientuļš esmu, un tāda bezizejas sajūta pārņem, īpaši, uz vakarpusi, darbā. ir taisnība tā, ka man ir zudusi pašpārliecība attiecībā uz manu sniegumu. darba vietā, kā arī ārpus tās, vārdsakot, nav vairs ticības tam, ka spēju pateikt, izdomāt, uzrakstīt kaut ko unikālu.redzot ap sevi tik talantīgus un eksplozīvus cilvēkus, kas visu izdomā manā vietā, man atliek tikai prezentēt, un atbalstīt.
ik pa laikam kaut kas, protams, iešaujas prātā, bet uz mani pašu tas neatstāj tādu iespaidu, lai to pierakstītu, lai gan, visticamāk, vietējā atskaites sistēmā tas varētu arī ierullēt. tomēr es to nezinu, nevaru zināt un pat nevēlos pārbaudīt.
varētu teikt arī tā - šobrīd nav atlicis nekā svarīga. šis svarīgais pats ir palicis, bet es uz to vairs nepiesakos. tāpēc arī dzīvot it kā nav obligāti, izslēgtam pašam no sava svarīgā. līdz ar to arī darbaholisms vairs nav nekāds glābiņš, jo kāda gan jēga no darboholiķa, kas uzrāda viduvējus rezultātus, patiesībā nav nekā skumjāka pasaulē.
divi tie darbabiedri, kas man visvairāk patīk, it nemaz nav vientuļi, un, lai arī mūsu sarunas ir jaukas, vakarā viņi dodas pie savām ģimenēm, es ieeju atvadīties, bet viņi runā pa telefoniem, ar savām ģimenēm runā, un mani sagrābj bailes, ka manās acīs ir kas vairāk par "čau", tāpēc apgriežos, eju, stīvs, mantas atkal zaudēdams, pa labi un kreisi. sasaistītība, nepārliecinātība kustībās, sapulcēs, kurās man būtu jārunā ar autoritāti, jādiktē noteikumi un jārāda virziens. bailes par to, ka tūliņ visi redzēs, cik es esmu traks, cik savādus ceļus manas domas staigā, un cik savādu, pēc viņu standartiem - skumju un vientuļu dzīvi es dzīvoju. cik daudz domāju par Dievu pēdējā laikā, cik svarīgas man ir lietas, kas citiem vispār neeksistē.
un cik viegli iespējams mani sāpināt. būtībā, šobrīd nav neviena jautājuma, kuru varētu skart tā, lai tas man nesāpētu, tāpēc izvairos arī no socializācijas, uz kuru mani vēl, nez kādēļ, aicina. mani nomāc sarunas, kurās man visu laiku ir kaut kas jāslēpj. cik viens cilvēks tā var dzīvot. paust viedokli, piemēram, par to, ka laulībā obligāti ir vajadzīgi bērni, nu ko man sacīt, es par to vispār nedomāju, es dzīvoju uz citas platformas, pagājušo nakti pavadījis vannā, pīpēdams salūzušu un samirkušu cigarešu daļas un lasīdams grāmatu, vai maza daļiņa no manām bailēm uzsēsties uz nervu zālēm, atklāt kādu stūrīti sava vispārējā slimīguma, tas viss ir tik neatbilstoši, mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs, viņējā man ir saprotama, bet viņiem manējā - tikai biedējoša, tāpēc es pat runāt baidos, lai nebaidītu, lūk, kāds, bailīgs, cilvēks esmu, zaķis, kas stūrī dreb. šovakar mazliet iedzēru, pacēlos gaisā virs bāra, tāpēc saņēmos šo to ierakstīt šajā blociņā, ievilkt jūs te savā huiņā un tu pierunāts iekāp mazliet tai miglā, kuru manī kā liegdamies asaro logs.