A mind-made-body - October 16th, 2018

arī tā var definēt somatiku:

Prāts ir kā vējš un ķermenis ir kā smiltis. Vērojot smiltis, var spriest par to, kā pūš vējš.
(Bonija Bainbridža Koena - BMC)

Viņa saka arī, ka ikvienas izmaiņas ķermeņa lietojumā atspoguļo kaut kādas izmaiņas prātā.

Es jau 2 nedēļas (!) neesmu izgriezusi savu no dzimšanas nestabilo krustu skriemeli (kas vienmēr nozīmē sāpes gūžā, iegurņa kaula (iliac crest? zarnu kaula spārns? lielais grozītājs?) iekaisināšanu un nedaudz savilktu visu labo pusi uz laiku no dažām dienām līdz pat mēnesim - no pasīva diskomforta līdz pat nevarēšanai paiet un gulēšanai uz grīdas un raudāšanai no sāpēm). Ļoti ceru, ka tas beidzot nozīmē, ka rotācijām esmu sākusi lietot krūšu lejasdaļu (ap kuņģa rajonu - kā tam būtu jābūt), nevis "gurnus", kuru daļā mugurkaulā nav tikpat kā nekādas rotācijas. Te varētu atkārtot vienu Feldenkraisa tekstu, ka mēs kustamies (stāvam, sēžam, guļam) atbilstoši tam, ko mēs uzskatām par savu ķermeni. tas ir kaut kādā ziņā cieši saistīts ar to, ka iešanai un lēcieniem un kāju izmetieniem "lieto" illiopsoas, nevis gūžu locītavas. lieto ir pēdiņās, jo lieto jau tāpat pilnīgi visu, atšķirība ir tikai prātā - par kuru ķermeņa daļu šķiet, ka tā veic galveno darbu?

Un mani joprojām vairāk interesē visu šo pārnest uz stāvam, sēžam, guļam, ejam, nevis uz dejošanas kontekstu; tur nav divu domu, ka ikviena jauna fiziskā aktivitāte paplašina prātu, bet dejošana ir ļoti margināla.

var nogulēt par ilgu, tā ka kortizols ir sakāpis griestos un sāp mugura no nekustināšanas

bērnu ķermeņi atspoguļo arī to, ko par viņiem uzskata vecāki. es pazīstu vienu pro feldenkrais praktiķi, kas specializējas darbā ar bērniem ar īpašām (fiziskām un garīgām) vajadzībām, un viņa saka, ka tas vienmēr ir darbs ar visu ģimeni. viņa ir gājusi studēt papildus kaut kādus terapeitiskas sarunāšanās prakses, lai saprastu, kā neuzkrītoši strādāt ar vecākiem, lai bērnam būtu iespēja maksimāli attīstīties.
Feldenkraiss, kurš bija ķēdes pīpētājs, izārstēja vienam autiskam bērnam astmu, izsūtot visu ģimeni ārā un vienkārši pie galda aizdedzinot šķiltavas un tās nopūšot, aizdedzinot un nopūšot, līdz tas piesaistīja arī stūrī sarāvušā bērna uzmanību, un viņš pienāca un sāka pūst nost šķiltavas. long story short - beigās bērns iemācījās pats elpot.

man noteikti ir pedagoģiskais aicinājums, bet es gribētu noturēties neteikt cilvēkiem, kā būtu pareizāk vai labāk, vai pie kāda secinājuma beigās jānonāk, bet tikai ierosināt pamēģināt kaut kā citādi, un iedvesmot vērot sava ķermeņa un grupas procesus un pašam no tā mācīties. teikt citiem, kā būtu labāk, vai, vēl sliktāk, kā ir nepareizi, tas ir kaut kāds nervu tiks vnk. viens draugs, no kura es arī pašlaik mācos, man stāstīja, ka pirmajos mācīšanas gados viņš ļoti daudz izmantoja visādus filozofu darbus, bet tagad tas viss ir lēnām atkritis un viņš jūt, ka visa šī teorija kaut kādā veidā ir klātesoša ikvienā viņa instrukcijā.