(no subject)
« previous entry | next entry »
Oct. 16th, 2018 | 11:43 am
arī tā var definēt somatiku:
Prāts ir kā vējš un ķermenis ir kā smiltis. Vērojot smiltis, var spriest par to, kā pūš vējš.
(Bonija Bainbridža Koena - BMC)
Viņa saka arī, ka ikvienas izmaiņas ķermeņa lietojumā atspoguļo kaut kādas izmaiņas prātā.
Es jau 2 nedēļas (!) neesmu izgriezusi savu no dzimšanas nestabilo krustu skriemeli (kas vienmēr nozīmē sāpes gūžā, iegurņa kaula (iliac crest? zarnu kaula spārns? lielais grozītājs?) iekaisināšanu un nedaudz savilktu visu labo pusi uz laiku no dažām dienām līdz pat mēnesim - no pasīva diskomforta līdz pat nevarēšanai paiet un gulēšanai uz grīdas un raudāšanai no sāpēm). Ļoti ceru, ka tas beidzot nozīmē, ka rotācijām esmu sākusi lietot krūšu lejasdaļu (ap kuņģa rajonu - kā tam būtu jābūt), nevis "gurnus", kuru daļā mugurkaulā nav tikpat kā nekādas rotācijas. Te varētu atkārtot vienu Feldenkraisa tekstu, ka mēs kustamies (stāvam, sēžam, guļam) atbilstoši tam, ko mēs uzskatām par savu ķermeni. tas ir kaut kādā ziņā cieši saistīts ar to, ka iešanai un lēcieniem un kāju izmetieniem "lieto" illiopsoas, nevis gūžu locītavas. lieto ir pēdiņās, jo lieto jau tāpat pilnīgi visu, atšķirība ir tikai prātā - par kuru ķermeņa daļu šķiet, ka tā veic galveno darbu?
Un mani joprojām vairāk interesē visu šo pārnest uz stāvam, sēžam, guļam, ejam, nevis uz dejošanas kontekstu; tur nav divu domu, ka ikviena jauna fiziskā aktivitāte paplašina prātu, bet dejošana ir ļoti margināla.
Prāts ir kā vējš un ķermenis ir kā smiltis. Vērojot smiltis, var spriest par to, kā pūš vējš.
(Bonija Bainbridža Koena - BMC)
Viņa saka arī, ka ikvienas izmaiņas ķermeņa lietojumā atspoguļo kaut kādas izmaiņas prātā.
Es jau 2 nedēļas (!) neesmu izgriezusi savu no dzimšanas nestabilo krustu skriemeli (kas vienmēr nozīmē sāpes gūžā, iegurņa kaula (iliac crest? zarnu kaula spārns? lielais grozītājs?) iekaisināšanu un nedaudz savilktu visu labo pusi uz laiku no dažām dienām līdz pat mēnesim - no pasīva diskomforta līdz pat nevarēšanai paiet un gulēšanai uz grīdas un raudāšanai no sāpēm). Ļoti ceru, ka tas beidzot nozīmē, ka rotācijām esmu sākusi lietot krūšu lejasdaļu (ap kuņģa rajonu - kā tam būtu jābūt), nevis "gurnus", kuru daļā mugurkaulā nav tikpat kā nekādas rotācijas. Te varētu atkārtot vienu Feldenkraisa tekstu, ka mēs kustamies (stāvam, sēžam, guļam) atbilstoši tam, ko mēs uzskatām par savu ķermeni. tas ir kaut kādā ziņā cieši saistīts ar to, ka iešanai un lēcieniem un kāju izmetieniem "lieto" illiopsoas, nevis gūžu locītavas. lieto ir pēdiņās, jo lieto jau tāpat pilnīgi visu, atšķirība ir tikai prātā - par kuru ķermeņa daļu šķiet, ka tā veic galveno darbu?
Un mani joprojām vairāk interesē visu šo pārnest uz stāvam, sēžam, guļam, ejam, nevis uz dejošanas kontekstu; tur nav divu domu, ka ikviena jauna fiziskā aktivitāte paplašina prātu, bet dejošana ir ļoti margināla.