A mind-made-body - August 1st, 2011

mana lielākā problēma un arī vienīgais manu domu epizodiskās oriģinalitātes skaidrojums ir nevienmērīgā, kunkuļainā domu gaita. jo īpaši tas parādās rakstot. ja citiem ir režģis, kuru piepilda ar saturu, vai vismaz sākotnējais nolūks un mērķis, uz kuru doties, tad man ir aptuveni 10kārt (es nepārspīlēju!) apjomu pārsniedzis ārprāts, pirmatnējs haoss, kura sakārtošana racionālā citiem uztveramā struktūrā prasa tādas mokas (un tik nenormāli ilgu laiku; šo konkrēto rakstiņu es moku jau 4 mēn), ka es ikreiz gandrīz vai nomirstu. varbūt es kļūdos par citu cilvēku domu struktūru, man nav iespēju to uzzināt, es tikai skatos un salīdzinu svešu produktivitāti ar savējo. ja citi ir kā hidroelektrostacijas, es esmu kā kodolreaktors - domas riņķo tik strauji, ka sabiezē kunkuļos un sprāgst, un vienīgi brīžos, kad spiediens kļuvis nepanesams un otra iespējamā izeja ir sajukšana prātā (neviens jau neticēs, ka es neko nepārspīlēju), un tas ir skaisti, tomēr ļoti nesaudzīgi pret apkārtējo vidi, t i, pārējo mani. tādā ziņā manu oriģinalitāti nosaka vienīgi mana prāta struktūra, nevis tā reālais saturs, kurš ir diezgan čābīgs. neviens neticēs tam, cik maz es lasu un cik daudz truli pavadu laiku.


kas vēl, es esmu to centies mainīt. ticiet man, tas nav iespējams. resp ir iespējams, bet sanāk ārkārtīgi viduvējs un parasts produkts, bez nekāda jumtu raujoša lidojuma.

pēc zīmīga cipara iestāšanās tomēr liekas, ka kaut kas ir mainījies, it kā es pēkšņi būtu ievērtējis tuvo cilvēku nozīmi (visi tie apsveikumi - tie tomēr ietekmē, it kā tie kaut ko pierādītu, neko lielu, tikvien to, ka es esmu), un it kā man sāpētu sirds. un vēl, esmu sācis ilgoties pēc miera un stabilitātes un drīzumā gaidāmās pārmaiņas karjerā, ko varētu saukt par strauju kāpumu, nemaz negaidu ar tādu sajūsmu, jo tas sola daudz lielāku nemieru un sevis pierādīšanas gadus, un nekādā veidā nepalielina manas brīvā laika un pārvietošanās iespējas. tātad mazinās karjerisms. vai tā nav vecuma pazīme?

jā, tā ilgošanās; tāda PILNĪGI NORMĀLA, parasta vientulība, kas, protams, ir daudz labāk par visiem šitiem sapisieniem un nekontrolējamā naida lēkmēm. es labāk paliktu visu dzīvi ar šādām taisnām un skaudrām sāpēm un "kaut kā trūkst", nevis tajā sātana ritenī, nedabiskajos leņķos izgriezto galvu un nedabiski plaukstu locītavām, kur nevienas jūtas nav tās, kas tās ir, kur nekas nav saprotams, paskaidrojams un prognozējams, kur gan nav nekādu sāpju, tomēr tu nodari daudz ļaunuma, ko manīdams esi sācis atturēties po žizņi, no jeb-kā, lai pasargātu cilvēkus pats no sevis

es esmu pamanījis un atzinis, ka nestabilitāte un jumta raušana un pārāk intensīva komunikācija man nāk par sliktu, atstāj ļoti ilgas sliktas sekas. tas ir ārkārtīgi daudz. tagad var sākt kaut kur iet.

un vēl viena, cieši ar iepr. ierakstu saistīta atziņa: augstākais stāvoklis ir apziņas skaidrība, kas ir jāglabā dārga un uz ko ir jātiecas ar visiem saviem prātiem un spēkiem.

no otras puses ir jāorganizē sava dzīve, prāts un lietas tā, lai šī apziņas skaidrība būtu izturama un izbaudāma. nepārgriezt vēnas pirms ienākas raža xexe

tam visam, protams, pagaidām nav daudz sakara ar manu reālo dzīvi.