(no subject)
« previous entry | next entry »
Aug. 1st, 2011 | 05:05 pm
pēc zīmīga cipara iestāšanās tomēr liekas, ka kaut kas ir mainījies, it kā es pēkšņi būtu ievērtējis tuvo cilvēku nozīmi (visi tie apsveikumi - tie tomēr ietekmē, it kā tie kaut ko pierādītu, neko lielu, tikvien to, ka es esmu), un it kā man sāpētu sirds. un vēl, esmu sācis ilgoties pēc miera un stabilitātes un drīzumā gaidāmās pārmaiņas karjerā, ko varētu saukt par strauju kāpumu, nemaz negaidu ar tādu sajūsmu, jo tas sola daudz lielāku nemieru un sevis pierādīšanas gadus, un nekādā veidā nepalielina manas brīvā laika un pārvietošanās iespējas. tātad mazinās karjerisms. vai tā nav vecuma pazīme?
jā, tā ilgošanās; tāda PILNĪGI NORMĀLA, parasta vientulība, kas, protams, ir daudz labāk par visiem šitiem sapisieniem un nekontrolējamā naida lēkmēm. es labāk paliktu visu dzīvi ar šādām taisnām un skaudrām sāpēm un "kaut kā trūkst", nevis tajā sātana ritenī, nedabiskajos leņķos izgriezto galvu un nedabiski plaukstu locītavām, kur nevienas jūtas nav tās, kas tās ir, kur nekas nav saprotams, paskaidrojams un prognozējams, kur gan nav nekādu sāpju, tomēr tu nodari daudz ļaunuma, ko manīdams esi sācis atturēties po žizņi, no jeb-kā, lai pasargātu cilvēkus pats no sevis
jā, tā ilgošanās; tāda PILNĪGI NORMĀLA, parasta vientulība, kas, protams, ir daudz labāk par visiem šitiem sapisieniem un nekontrolējamā naida lēkmēm. es labāk paliktu visu dzīvi ar šādām taisnām un skaudrām sāpēm un "kaut kā trūkst", nevis tajā sātana ritenī, nedabiskajos leņķos izgriezto galvu un nedabiski plaukstu locītavām, kur nevienas jūtas nav tās, kas tās ir, kur nekas nav saprotams, paskaidrojams un prognozējams, kur gan nav nekādu sāpju, tomēr tu nodari daudz ļaunuma, ko manīdams esi sācis atturēties po žizņi, no jeb-kā, lai pasargātu cilvēkus pats no sevis