A mind-made-body -

mana lielākā problēma un arī vienīgais manu domu epizodiskās oriģinalitātes skaidrojums ir nevienmērīgā, kunkuļainā domu gaita. jo īpaši tas parādās rakstot. ja citiem ir režģis, kuru piepilda ar saturu, vai vismaz sākotnējais nolūks un mērķis, uz kuru doties, tad man ir aptuveni 10kārt (es nepārspīlēju!) apjomu pārsniedzis ārprāts, pirmatnējs haoss, kura sakārtošana racionālā citiem uztveramā struktūrā prasa tādas mokas (un tik nenormāli ilgu laiku; šo konkrēto rakstiņu es moku jau 4 mēn), ka es ikreiz gandrīz vai nomirstu. varbūt es kļūdos par citu cilvēku domu struktūru, man nav iespēju to uzzināt, es tikai skatos un salīdzinu svešu produktivitāti ar savējo. ja citi ir kā hidroelektrostacijas, es esmu kā kodolreaktors - domas riņķo tik strauji, ka sabiezē kunkuļos un sprāgst, un vienīgi brīžos, kad spiediens kļuvis nepanesams un otra iespējamā izeja ir sajukšana prātā (neviens jau neticēs, ka es neko nepārspīlēju), un tas ir skaisti, tomēr ļoti nesaudzīgi pret apkārtējo vidi, t i, pārējo mani. tādā ziņā manu oriģinalitāti nosaka vienīgi mana prāta struktūra, nevis tā reālais saturs, kurš ir diezgan čābīgs. neviens neticēs tam, cik maz es lasu un cik daudz truli pavadu laiku.


kas vēl, es esmu to centies mainīt. ticiet man, tas nav iespējams. resp ir iespējams, bet sanāk ārkārtīgi viduvējs un parasts produkts, bez nekāda jumtu raujoša lidojuma.