misteru Vanderbiltu, honorāru lai nosakot Norstroms pats. Norstroms bija dziļi izmisis, kad es aizliedzu viņam braukt, un pēc mēneša vecais multimiljonārs pats ieradās Eiropā, lai ieņemtu vietu pārējo Norstroma pacientu vidu — tā bija dzīva, milzu burtiem pāri visai Amerikai rakstīta reklāma. Norstroms rāvās no rīta līdz vakaram, spaidīdams pacientus ar saviem milzīgajiem īkšķiem, kuru spilventiņi jau sāka pieņemt nelielu meloņu apmē­rus. Drīz viņš pat atteicās no sestdienu vakariem Skandi­nāvu klubā, kur mēdza aulekšot pa deju zāli ar visām dāmām pēc kārtas, lai glābtu savas aknas. Viņš apgalvoja, ka aknām nekas neesot labāks par izdejošanos un izsvīšanu.

Es biju tik laimīgs par Norstroma panākumiem, ka uz kādu laiku gandrīz aizmirsu pats savu nelaimi. Ak vai, drīz tā atgriezās pie manis visā savā drausmīgumā — no sākuma sapņos, tad arī nomodā. Bieži, laizdamies miegā, es aizvērtiem plakstiem redzēju apkaunojošo traģēdijas beigu cēlienu, pirms aizvērās priekškars pār manu nā­kotni. Es redzēju tumsā uzliesmojam Šarko drausmīgās acis, redzēju sevi divu viņa asistentu pavadībā kā no­ziedznieku starp diviem policistiem pēdējo reizi izejam no Salpetrjēras. Es redzēju pats savu muļķību, es sa­pratu, cik bezgala pareiza ir Norstroma diagnoze — «donkihotiska vieglprātība un neizmērojama pašpārliecinā­tība». Atkal un atkal donkihots!

Drīz es pārstāju gulēt pavisam, sākās gara bezmiega lēkme, tik briesmīga, ka es gandrīz sajuku prātā. Bez­miegs nenogalina cilvēku, ja cilvēks nenogalinās pats,— bezmiegs ir visbiežākais pašnāvību iemesls. Bet tas no­galina viņa joie de vivre^[1], izsūc viņa spēkus, kā vampīrs. izzīž asinis no viņa smadzenēm un sirds. Tas liek viņam visu nakti atcerēties to, ko viņš gribētu aizmirst svētīgā miega. Tas liek viņam dienā aizmirst to, ko viņš gribētu atcerēties. Atmiņa krīt pāri bortam, drīz tai pakaļ citu pēc citas aizskalo draudzību, mīlu, pienākuma apziņu, pat žēlumu. Tikai nomāktība paliek uz bojā ejai lemtā kuģa un stūrē to uz pilnīgas iznīcības klinti. Voltēram bija taisnība, kad viņš miegu pielīdzināja cerībai.

Es nesajuku prātā, es neizdarīju pašnāvību. Es vilkos tālāk un strādāju kā nu varēdams — nevērīgs, vienal­dzīgs pret visu, kas notika ar mani un kas notika ar maniem pacientiem. Bīstieties ārsta, kas mokas ar bez­miegu! Mani pacienti sāka žēloties, ka esmu rupjš un ne­iecietīgs pret viņiem, daudzi mani pameta, daudzi tomēr turējās pie manis — un jo ļaunāk viņiem. Tikai tad, kad viņiem jau tuvojās nāve, es it ka pamodos no sastin­guma, jo mana spraigā interese par nāvi saglabājās vēl tad, kad biju zaudējis jebkuru interesi par dzīvi. Es vēl vienmēr spēju vērot savas drūmas kolēģes tuvošanos ar tādu pašu modrību, ar kādu, students būdams, mēdzu to vērot Svētās Klāras slimnīcas palātās, par spīti galīgajai bezcerībai, tomēr vēl cerēdams, ka spēšu izdibināt viņas baismīgo noslēpumu. Es varēju augu nakti pavadīt pie mirēja, ko biju atstājis novārtā tad, kad vēl spēju viņu glābt. Man sacīja, cik labs es esot, palikdams pie slim­nieka visu nakti, kad citi ārsti iet projām. Bet man taču bija vienalga — vai sēdēt krēslā pie kāda gultas vai bez miega gulēt pašam savā.

Par laimi, mana aizvien pieaugoša neuzticība pret zā­lēm un narkotiskiem līdzekļiem glaba mani no galīga sabrukuma: es tikpat kā nekad nelietoju neskaitāmās miega zāles, ko ik dienas izrakstīju citiem. Rozālija šai ziņā bija mana padomdevēja, es padevīgi dzeru vienu zāļu novārījumu pēc otra, ko pēc franču modes sagata­voja viņa pati no saviem neizsmeļamiem brīnumzālīšu krājumiem. Rozālija ļoti uztraucās par mani. Es pat uz­zināju, ka bieži viņa pati uz savu galvu sūtījusi projām manus pacientus, kad viņai licies, ka izskatos pārak no­guris. Gribēju gan sadusmoties, bet man vairs nebija spēka ar viņu rāties.

Norstroms arī bija ļoti nobažījies par mani. Mūsu po­zīcijas bija mainījušās, viņš kapa augšā pa slidenajām panākumu kāpnēm, es slīdēju lejā. Tas lika viņam būt vēl sirsnīgākam pret mani, es vienmēr apbrīnoju viņa pa­cietību. Viņš bieži nāca uz Viljēra avēniju dalīties manas vientuļajās pusdienās. Es nekad neēdu pusdienas_ ārpus mājas, nekad nelūdzu kādu pusdienas, nekad negāju sa­biedrībā, kur agrāk, biju paradis tik bieži apgrozīties. Tagad man likās, ka tā ir veltīga laika nosišana, es ilgo­jos, kaut paliktu viens pats un varētu gulēt.