Ar ko iesākt izsklāstu par afektiem? Protams, ar subjektu, kuru aficē - mani. Turpināt. Ar objektu, kas aficē? Piedāvāju labāk objektu aizstat ar citu - ar subjekut, kurš aficē. Iegūtais būs tuvs intersubjektīvām attiecībām, pietam visumā neiespējamām, proti, ellei. Elle ir viss tas, kas ir ārējs man pašam un kam pār mani ir vara, vara mani atņemt man pašam un pakļaut sev, likt pakļauties sev, un pat tikai to vēlēties. Elle ir pretēja brīvībai, tā vedina un aicina grēkot. Brīvība nevedina uz neko - tā ir pašpietiekam. Cits, kaut vai vienīgi skatiena dēļ, ir afekts. Acs izrauj no mums miesu un saskata to kā ķermeni, kā ierobežotu, iegrožotu un noslēktu domu un prāta sfēru. Acs redz, bet ir vienmer akla, tā neskata, tā nejūt, tā vēro un vērtē. Tā iekļauj mūs sava vērojuma un vērtējuma pasaulē, tā ieved mūs vērtībās, kas ir atšķirīgas no tā, ko Es sastata kā vērtīgo. Vērtīgais tiek atcelts, kopā ar savpatnību, kas piemīt un iemīt katrā, acs vispārina un meklē līdzības, tā vēlas atpazīt un tādēļ redz pazīstomo un līdzīgo tikai tam, kas jau ir skatīts, tā pretojas jaunajam, jo iemieso iepriekš ieraudzīto. Acs pati ir iemiesota, tas ir orgāns, kas nespēj atrauties no subjekta, kurā tas iemīt. Aizvērt acis, nozīmē nevis neredzēt, bet tikai neskatīties, pievērt skatienu - tomert uzglabat saskatīto. Jūtot acs, klātbūtni mēs iedomājamies verotāju, tas liek mums konstruēt ne savas vērtības, tas liek mums vērtēt sevi un sajusties nenovertetiem, jo acs nerunā, tā ir mēma, tā vien spēj skatīties. Un tas padara šo skatienu baisāku subjektam par tā paša nāvi. Izrauties no sveša skatiena nozīme gan tapt brīvam, gan pazaudēt savu vēlmju subjektu - proti, atsacīties no vēlmes tikt novērtētam, izbēgt no elles.
|