Par normofīliju un Bībeles citātiem
(delfi.lv) Datums: 14.01.2002. -
10:09:31 Nodaļa: Masu mediji
Atzīšos – man mājās ir diezgan daudz grāmatu un dažas no tām ir ar
novirzēm. Ir arī kāda enciklopēdija, kas satur 750 šķirkļus par neparastām
seksuālām praksēm. Starp citām novirzēm manu uzmanību piesaistīja normofīlija –
tāda situācija, kad cilvēku pilnībā apmierina reliģijas, likumdošanas vai
sabiedrības diktētie seksuālās uzvedības noteikumi.
Pievērsiet uzmanību
daiļrunīgam paradoksam – normas, ko diktē sabiedrība, spēj pilnībā apmierināt
tikai nelielu daļu šīs sabiedrības.
Taču no sākuma – viens teikums homoseksuālistu aizstāvībai. Šis teikums
izskatās šādi: spāņu kinorežisors Pedro Almodovars, dāņu pasaku rakstnieks Hanss
Kristiāns Andersens, franču dzejnieks Gijoms Apolinērs, franču rakstnieks Luiss
Aragons, grieķu filozofs Aristotelis, britu dzejnieks V.H.Odins, katoļu
priesteris un svētais Aurēlijs Augustīns, britu filozofs un politiķis sers
Frensiss Bēkons, viņa vārdabrālis īru gleznotājs Frensiss Bēkons, amerikāņu
dziedātāja Džoanna Baeza, amerikāņu rakstnieks Džeimss Boldvins, franču
filozofs, rakstnieks un kritiķis Rolands Barts, franču dzejnieks Šarls Bodlērs,
vācu komponists Ludvigs van Bēthovens, franču aktrise Sāra Bernāra, amerikāņu
komponists un diriģents Leonards Bernšteins, britu dzejnieks un gleznotājs
Viljams Bleiks, britu aktieris Dirks Bogards, itāļu mākslinieks Sandro
Botičelli, britu komponists Bendžamins Britens, britu dzejnieks Džordžs Gordons
Bairons, amerikāņu komponists un muzikologs Džons Keidžs, amerikāņu rakstnieks
Trumens Kapote, itāļu mākslinieks Mikelandželo di Karavadžo, skotu rakstnieks
Tomass Kārlails, itāļu tēlnieks un rakstnieks Benvenuto Čellīni, franču
rakstnieks un mākslinieks Žans Kokto, franču komponists Klods Debisī, franču
mākslinieks Ežens Delakruā, krievu baleta impresārijs Sergejs Djagiļevs,
amerikāņu dzejniece Emilija Dikinsone, vācu aktrise Marlēna Dītriha, franču
modes mākslinieks Kristiāns Diors, vācu mākslinieks Albrehts Dīrers, krievu
kinorežisors Sergejs Eizenšteins, amerikāņu rakstnieks Ralfs Valdo Emersons,
vācu kinorežisors Rainers Verners Fasbinders, franču filozofs Mišels Fuko, franču rakstnieks Žans
Ženē, amerikāņu komponists Džordžs Geršvins, franču rakstnieks Andrē Žids,
amerikāņu dzejnieks Alens Ginsbergs, norvēģu komponists Edvards Grīgs, amerikāņu
dziedātāja Bilija Holideja, romiešu dzejnieks Horācijs, krievu pianists
Vladimirs Horovics, vācu zinātnieks Aleksandrs fon Humbolts, amerikāņu
dziedātāja Dženisa Džoplina, amerikāņu rakstnieks Džeks Keruaks, itāļu
mākslinieks Mikelandželo Buanaroti, vācu rakstnieki Klauss Manns un Tomass
Manns, amerikāņu fotogrāfs Roberts Mepltorps, franču rakstnieks Fransuā Moriaks,
amerikāņu antropoloģe Margareta Mida, amerikāņu rakstnieks Hermans Melvils,
franču politiķis Mirabo, japāņu rakstnieks Jukio Mišima, franču rakstnieks
Mišels de Montēņs, austriešu rakstnieks Roberts Mūzils, krievu komponists
Modests Musorgskis, amerikāņu sportiste Martina Navratilova, britu zinātnieks
sers Izaks Ņūtons, itāļu kinorežisors Pjērs Paolo Pazolīni, grieķu filozofs
Platons, franču rakstnieks Marsels Prusts, krievu ceļotājs Nikolajs
Preževaļskis, franču komponists Moriss Ravēls, krievu pianists Svjatoslavs
Rihters, austriešu dzejnieks Rainers Marija Rilke, franču dzejnieks Arturs
Rembo, franču mākslinieks Ogists Rodēns, britu dzejnieks Persijs Šellijs,
amerikāņu rakstniece Ģertrūde Šteina, krievu komponists Pēteris Čaikovskis, vācu
komponists Georgs Filips Tēlemans, franču dzejnieks Pols Verlēns, franču
rakstnieks Žils Verns, amerikāņu mākslinieks Endijs Vorhols, īru rakstnieks
Oskars Vailds, austriešu filozofs Ludvigs Vitgenšteins, itāļu kinorežisors
Franko Dzefirelli un daudzi citi.
Un viens jautājums Jānim Pujatam – vai viņš personīgi būtu gatavs izpildīt
paša citēto Vecās Derības prasību un nogalināt šos cilvēkus? Nevis ļaut to
izdarīt Būhenvaldes koncentrācijas nometnes bendēm, bet pats savām rokām? Un
nogalināt nevis ar injekciju vai elektrību, bet kaut kā diezgan asiņaini, kā to,
droši vien, darīja senie Tuvo Austrumu iedzīvotāji? Vai viņš būtu gatavs
sadedzināt šo cilvēku grāmatas, filmas, gleznas un notis? Iedomāties mūsdienu
pasauli tādu, it kā šo cilvēku nekad nebūtu bijis? Es nevaru, tāpēc uzskatu, ka
man nav tiesību viņiem pārmest neko no tā, ko viņi ir darījuši, domājuši vai
jutuši. Iespējams, ka liela daļa no viņiem būtu nodzīvojuši laimīgāku mūžu, ja
nebūtu homoseksuāli. Taču tikpat labi mēs varam teikt, ka viņi būtu laimīgāki,
ja būtu bagātāki, veselāki, mīlētāki. Vai, piemēram, ja nespētu just sāpes.
Tajā pašā laikā es varu iedomāties cilvēkus, kas teiks, ka viņiem tāds
Pazolīni ir pie pakaļas. Un ir droši vien kompānijas, kurās par vārdiem Debisī
un Fuko var dabūt pa
purnu. Taču ar viņiem es nemaz nevēlos diskutēt.
Ilmārs Šlāpins,
žurnāla "Rīgas laiks" autors |