"Neprātīgais cilvēks. — Vai jūs neko neesat dzirdējuši par to neprātīgo cilvēku, kurš gaišā dienas laikā, iededzis lukturi, skraidīja pa tirgu un vienā laidā kliedza: „Es meklēju Dievu! Es meklēju Dievu!" Tā kā tur bija salasījušies daudzi neticīgie, tas izraisīja lielus smieklus. „Vai tad viņš ir pazudis?" jautāja viens. „Vai viņš nav apmaldījies kā bērns?" teica cits. „Varbūt viņš ir paslēpies? Vai arī viņš baidās no mums? Vai arī devies uz galeru? Aizbraucis jūrā?" Tā viņi klaigāja un smējās cits caur citu. Neprātīgais cilvēks ielauzās pašā pūļa vidū un caururba viņus ar skatienu. „Kur palicis Dievs?" kliedza viņš. „Tūlīt es jums to pateikšu! Mēs esam viņu nogalinājuši — jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas! Bet kā mēs to izdarījām? Kā gan iespējām izdzert jūras dziļumu? Kas deva mums lupatu, lai noslaucītu visu horizontu? Ko tādu darījām, ka atdalījām Zemi no Saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāks? Vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaišā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nesadzirdam troksni, ko rada kaprači, aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? — arī dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši! Kāds mums var būt mierinājums — visu slepkavu slepkavām? Svētākais un varenākais, kas vien pasaulei līdz šim piederējis, ir noasiņojis zem mūsu naža asmens — kas nomazgās no mums šīs asinis? Ar kādu ūdeni mēs sevi noskalosim? Kādus grēku izpirkšanas svētkus, kādas svētās spēles mums vajadzētu izgudrot? Vai šā nodarījuma lielums nav par lielu priekš mums? Vai mums pašiem nav jākļūst par dieviem, lai kļūtu viņu cienīgiem? Nekad vēl nav noticis tik liels nodarījums, un, kas vien jelkad pēc mums būs dzimis, šā nodarījuma dēļ būs piederīgs kādai augstākai vēsturei nekā jebkura vēsture līdz šim!" Te neprātīgais cilvēks apklusa un no jauna uzlūkoja savus klausītājus: arī tie klusēja un neuzticīgi raudzījās viņā. Visbeidzot viņš nometa savu laternu zemē tā, ka tā sašķīda gabalos un nodzisa. „Es nāku par agru," viņš tad teica, „vēl nav pienācis mans laiks. Briesmīgais notikums pagaidām vēl ir ceļā un klejo, tas vēl nav nācis cilvēkiem ausīs. Zibenim un pērkonam ir vajadzīgs laiks, zvaigžņu gaismai vajadzīgs laiks, arī darbiem vajadzīgs laiks, lai pēc tam, kad paveikti, tie kļūtu redzami un dzirdami. Šis nodarījums no ļaudīm pagaidām vēl ir tālāks par vistālāko zvaigžņu gaismu — un tomēr viņi to ir izdarījuši!"
Vēl stāsta, ka neprātīgais cilvēks tajā pašā dienā ielauzies dažādās baznīcās un tur uzsacis savu Requiem aeternam deo. Izvests ārā un jautāts , viņš katrreiz atbildējis vieniem un tiem pašiem vārdiem: "Kas gan tagad visas šīs baznīcas, ja ne Dieva atdusas vietas un kapi?"" |