.. tad Viņš apgūlās uz muguras. Es pārvilku ar pirkstgaliem Viņa krūtīm, un, ar Viņa piekrišanu iekārtojusies uz tā vēderapakšas, ielūkojos tajās vēsi zilajās acīs, kā ledus, un teicu visbanālāko frāzi, kādu kāds varētu teikt pēc tuvības. "Es tevi mīlu."
Viņš uzspēlēti sāka smīnēt. "Nevar būt."
Viens skatiens. Neko vairs neteicu; tūdaļ pārstāju glāstīt Viņa plecus un cēlos ceļos, taču tiku stingri sagrābta aiz plaukstām. Ievaidējos.
Caur sakostiem zobiem norūcu, "Man sāp."
"Es domāju, ka tev patīk sāpes," Viņš uzdrošinājās ironizēt arī tādā mirklī.
"Ne tās, kuras tiek nodarītas pret manu gribu."
Vēl viens rāviens. Esmu zem Viņa, pašā gultas stūrī, bez iespējas pielēkt kājās un aiziet, bez iespējas pretoties vai pat iebilst. Viņš nudien nav smalkjūtīgs, tieku sakosta un žņaugta. Viņš ar pirkstiem mani brutāli varo līdz sāku kliegt un manu nagu skrāpēšana Viņam rada neizturamas sāpes.
"Es tevi mīlu. Un nevis 'arī'."

    ak , kungs. pat tēmu dienasgrāmatai esmu izvēlējusies kā Viņam.
šķiet, tas nepāries. pozitīvās sajūtas, dzirdot Viņu sakām glaimus, un doma, ka varbūt viss mums būs labi, rada brīvības sajūtu - taču tā ir maldīga, ir lieliski saprotams, ka pēc laika tā pāriet un es atkal jūtu ciešās, neredzamās važas, kas mani tur, kas man liek jukt prātā.
    un tagad, šī vēstule. viss rādījās gaišās krāsās - Viņš atsūtīja savu stāstu. oriģinālu, par alkoholiķi un dzīvesgudro, Viņa stilā, filozofiski, un vēl lapu - tieši man. tad es izlēmu atbildēt, uzrakstīju, kā uzskatīju esam pareizi, un to nosūtīju. šodien mūsu sarunā atklājās, ka tas esot licis Viņam daudz ko pārdomāt. Tonis - skumjš. nu, ko? sarausi visas mūsu saites, liekot domāt, ka esmu par jaunu / par naivu / par .. kāds cits iemesls? acīmredzami, Viņš domā, ka tādējādi izdarīs pakalpojumu. Dievs, kā Viņš šaubās! Es varu būt nopietna! Es varu būt vēsa, es varu būt bezemocionāla, es varu būt it viss, ja Viņam tas ir vajadzīgs - bet vai man tas ir vajadzīgs? nē. tādēļ es vēlos, lai Viņam sāp. zinot Viņa pieķeršanos man, es vēlos, lai Viņš cieš šīs vienaldzības dēļ, lai Viņš jūtas vainīgs, lai Viņš nespēj nomierināties, prātā pārdomājot miljons versiju par to, kas varētu būt atgadījies, pārlasot īsziņas un vēstules simt reizes pēc kārtas, pūloties izprast vārdu nozīmi, zemtekstu! lai Viņš saprot, kā jūtos es !
    bet rītdien Viņš atbrauks pie manis. es Viņam atdošos. tas dos papildus iemeslu, lai pēc tam varētu kliegt, cik daudz Viņš man atņēmis, kliegt savā prātā, jo balsī to atsakos darīt. nekad nebeigšu baidīties par piepešu atteikšanos no manis. ja kas tāds notiks, es Viņu nīdīšu līdz savai nāves dienai un izdarīšu visu, lai Viņš izjūt sāpes. dīvaini - es zinu, ko darīšu, kad būšu viena, bet nezinu, ko darīt ar Viņu. kad būšu viena kļūšu par padauzīgu pofigisti, bezjūtīgu un iekšēji ļaunu, un.. vienalga.

kā man riebj justies vainīgai par to, par ko man NAV tā jājūtas.