.. tad Viņš apgūlās uz muguras. Es pārvilku ar pirkstgaliem Viņa krūtīm, un, ar Viņa piekrišanu iekārtojusies uz tā vēderapakšas, ielūkojos tajās vēsi zilajās acīs, kā ledus, un teicu visbanālāko frāzi, kādu kāds varētu teikt pēc tuvības. "Es tevi mīlu."
Viņš uzspēlēti sāka smīnēt. "Nevar būt."
Viens skatiens. Neko vairs neteicu; tūdaļ pārstāju glāstīt Viņa plecus un cēlos ceļos, taču tiku stingri sagrābta aiz plaukstām. Ievaidējos.
Caur sakostiem zobiem norūcu, "Man sāp."
"Es domāju, ka tev patīk sāpes," Viņš uzdrošinājās ironizēt arī tādā mirklī.
"Ne tās, kuras tiek nodarītas pret manu gribu."
Vēl viens rāviens. Esmu zem Viņa, pašā gultas stūrī, bez iespējas pielēkt kājās un aiziet, bez iespējas pretoties vai pat iebilst. Viņš nudien nav smalkjūtīgs, tieku sakosta un žņaugta. Viņš ar pirkstiem mani brutāli varo līdz sāku kliegt un manu nagu skrāpēšana Viņam rada neizturamas sāpes.
"Es tevi mīlu. Un nevis 'arī'."