ak , kungs. pat tēmu dienasgrāmatai esmu izvēlējusies kā Viņam.
šķiet, tas nepāries. pozitīvās sajūtas, dzirdot Viņu sakām glaimus, un doma, ka varbūt viss mums būs labi, rada brīvības sajūtu - taču tā ir maldīga, ir lieliski saprotams, ka pēc laika tā pāriet un es atkal jūtu ciešās, neredzamās važas, kas mani tur, kas man liek jukt prātā.
    un tagad, šī vēstule. viss rādījās gaišās krāsās - Viņš atsūtīja savu stāstu. oriģinālu, par alkoholiķi un dzīvesgudro, Viņa stilā, filozofiski, un vēl lapu - tieši man. tad es izlēmu atbildēt, uzrakstīju, kā uzskatīju esam pareizi, un to nosūtīju. šodien mūsu sarunā atklājās, ka tas esot licis Viņam daudz ko pārdomāt. Tonis - skumjš. nu, ko? sarausi visas mūsu saites, liekot domāt, ka esmu par jaunu / par naivu / par .. kāds cits iemesls? acīmredzami, Viņš domā, ka tādējādi izdarīs pakalpojumu. Dievs, kā Viņš šaubās! Es varu būt nopietna! Es varu būt vēsa, es varu būt bezemocionāla, es varu būt it viss, ja Viņam tas ir vajadzīgs - bet vai man tas ir vajadzīgs? nē. tādēļ es vēlos, lai Viņam sāp. zinot Viņa pieķeršanos man, es vēlos, lai Viņš cieš šīs vienaldzības dēļ, lai Viņš jūtas vainīgs, lai Viņš nespēj nomierināties, prātā pārdomājot miljons versiju par to, kas varētu būt atgadījies, pārlasot īsziņas un vēstules simt reizes pēc kārtas, pūloties izprast vārdu nozīmi, zemtekstu! lai Viņš saprot, kā jūtos es !
    bet rītdien Viņš atbrauks pie manis. es Viņam atdošos. tas dos papildus iemeslu, lai pēc tam varētu kliegt, cik daudz Viņš man atņēmis, kliegt savā prātā, jo balsī to atsakos darīt. nekad nebeigšu baidīties par piepešu atteikšanos no manis. ja kas tāds notiks, es Viņu nīdīšu līdz savai nāves dienai un izdarīšu visu, lai Viņš izjūt sāpes. dīvaini - es zinu, ko darīšu, kad būšu viena, bet nezinu, ko darīt ar Viņu. kad būšu viena kļūšu par padauzīgu pofigisti, bezjūtīgu un iekšēji ļaunu, un.. vienalga.

kā man riebj justies vainīgai par to, par ko man NAV tā jājūtas.