blond

wowow @ 10:19: Visā tajā zināšanā /nojaušanā par to, kas kurš ir, pazūd spēlēšanās moments- vismaz man tā bija viena spēcīga motivācija kaut ko rakstīt, izdomāt. Jā, spēlēšanās- tā ir pazudusi.

Tad, kad kārtējo reizi kāds kolēģis, kuru nebūt neuzskati par draugu vai kaut kādā veidā tuvu, lasījis kaut ko no tavas cibas (kuram to parādīja draugs, kuram tp parādīja cits draugs), tad atminies kādu ierakstu no pagātnes un nākamreiz uzliec frends only. Un vēl pēc tam nākamajā reizē izdomā, ka varbūt vispār paturēt pie sevis, lai arī būtu gatavs to dot izlasīt tiem 10 vai 15, kuriem te cibā uzticies. Taču krāmēties ar frendu grupām..un tad ai nu lai, lai paliek.

Radīt jaunas identitātes, pēc tam, kad jau reizes 3 vai piecas esi to darījis, arī vairs negribas- tāpat jau zini kā tas beigsies- saplūdīs viss vienkopus agrāk vai vēlāk. Ierakstīsi ar vienu, iekomentēsi ar citu un atkal visi sapratīs, ka tas esi tu pats. Pie tam tie 100 un cik tur frendos- lai arī dīvains virtuāls bet tomēr kapitāls.