blond

maya @ 11:07: Pēc presē izskanējušajiem Hermaņa izteikumiem es sapratu, ka viņi vēlējās ar komentāru par dzīvi 19. gs. palīdzību, atklāt ko nebijušu stāstā par Oņeginu, paplašināt lasījumu. Bet vai tas ir stāsts? Kāds tad ir stāsts?
Manuprāt, Lancmanis šo viņu vēlmi ir nolasījis precīzi, bet viņu neapmierina komentāru kvlitāte - t.i. izpratnes par tā laika dzīvi novienkāršošanu līdz fizioloģijai, etiķetei un sadzīvei.

Atšķirībā no Dokumentālista, kur dramaturģija, manuprāt, ir precīza un tāpēc stāsts viegli nolasāms, Oņeginā šīs precīzās dramturģijas nav un stāsts pazūd - nolasās tikai stāstītāju vēlme ?"pārsteigt"? ar it kā citādo tā laika ļaužu ikdienu.

Jā, es lasīju, ka Tu šo izrādi esi emocionāli piedzīvojusi. Mana pieredze ir pilnīgi pretēja. :)
Kā jau rakstīju - man tā asociējās ar izklaidējoši informatīvu publicistiku.

Iespējams, ka man pietrūka viņu pašu komentāru par saviem komentāriem. Jeb citiem vārdiem sakot, man šajā izrādē pietrūka Harmsa gara. :) vai Puškina. :)