:
Nez kāpēc es mānu sevi ar priekšstatu, ka brīvdienas ir brīvdienas, proti, kaut kādas labākas un jaukākas dienas kā darba dienas, bet man taču katrs rīts un katrs vakars sākas un beidzas vienādi, ar barošanu, pārtīšanu un pamperiem. Jāceļas kā jāceļas un gulēt aiziet arī var tikai tad, kad var aiziet (mamma ir pačurājusi), brīvdienas patiesībā ir 24 stundu dežūra, un tā ir smagāka kā darbadienu dežūra, kad 5 stundas es esmu darbā un tur atpūšos. Nu, vārdu sakot, es te negribēju pažēloties, jo viss ir tā, kā tam jābūt, gribēju tikai pateikt, ka mānīgo brīvdienu priekšnojautā es esmu sadzērusies brutu un ķīniešu plūmju vīnu un rīt man būs paģiras, kas brīvdienu nekādā ziņā nepadarīs jaukāku.
:
Bet vislabākais ir tas, ka mamma smejas. Viņa smejas par piečurāto gultu, kad es saku, - oi, kā tu laid, kas par strūklu tavos gados!, - un smejas, kad tikko ir apraudājusies par to, ka es viņas slimo, sāpīgo roku esmu neuzmanīgi izkustinājusi, un par to, ka galvai nav labi ne pa labi, ne pa kreisi. Un smejas viņa tiešām sirsnīgi, kā mazs bērns. Un par to es viņu ļoti mīlu un tā es arī gribētu, ja neizdosies nomirt uzreiz un pēkšņi. Bet nu man, šķiet, ir visi dotumi kļūt par neciešamu, ļaunu un riebīgu slimnieci.