:
Boriss - jā, naktī izrādijās, ka viņš ir Boriss nevis Mikiņš - atradās tomēr zem tās tahtas, kur jau 100 reizes bijam lūrējuši ar bateriju, paslēpies aiz kaut kādas skarbalas. Pus nakti gulēja man uz vēdera, ap četriem no rīta sāka spēlēties ar Paula degunu, tad aizlaidās no gultas un nez kur pavadīja atlikušo rītu. Kad pamodāmies, mans Kaķīts gulēja virtuvē uz galda platām, apaļām acīm pārlūkojot teritoriju un pat neskrēja man pretī, bļaudams pēc ēdiena, kā vienmēr to dara. Tikai tad, kad jau iebēru bļodiņā, saņēmās un atnāca paēst, visu laiku tramīgi apkārt lūkodamies. Mazo Borisu izvilkām no tās pašas vakarējās tahtas apakšas, viss tāds trīc un dreb. Nu, kas viņam tik šausmīgi ko baidīties? Sakiet, vai tas ir normāli, ka mazs kaķītis (2 mēneši, 1 nedēļa) tik briesmīgi bailīgs? Neziaugs par zaķapastalu? Paēda savu konservu (visu laiku dodu viņam slapjo barību, lai vismaz kāds šķidrums) un, man par lielu prieku, iecelts kastītē, tur arī pačurāja. Tad atkal aizmuka, paslēpās un kaut kur žēli ņaud.
:
Labi, labi. Mazais kļūst par īstu velnēnu. Nemaz neko daudz vairs nebaidās, arī no lielā kaķa ne. Būs vadu grauzējs, spilvenu plēsējs, istabas augu nīdētājs. Pārdrošs lēcējs. Ēd ar, ka nu tikai. Vienīgi - nedzer. Bet, tā kā dodu viņam pagaidām lielākoties konservu, tad varbūt ar to pietiek.
Lielais gan maksimāli piesardzīgs un apvainojies uz mums, šņāc virsū, kad glaudām. Aleksis vācas ārā no dzīvokļa, kaķis apsēžas balkus kastēm un sēž ar tāds -labi, labi, man jau neko nevajag, es te vairs neko negaidu, es arī braukšu projām.
Lielais gan maksimāli piesardzīgs un apvainojies uz mums, šņāc virsū, kad glaudām. Aleksis vācas ārā no dzīvokļa, kaķis apsēžas balkus kastēm un sēž ar tāds -labi, labi, man jau neko nevajag, es te vairs neko negaidu, es arī braukšu projām.