:
Kad vīrieši, pat tie izcilākie pavāri, paliek mājās vieni teju uz divām nedēļām, pēc tam var ļoti daudz interesantu pūdējumu un pelējumu atrast ledusskapī.
: gailenes ar pastu
Kā alternatīvu klasiskajai latviešu gaileņu mērcei ar krējumu un cauraudzi pagatvoju šādu:
Izlasa mazākās, stingrākās un smukākās gailenītes, gandrīz vai nekapā, tikai ja pa vidu gadās kāda lielāka.
Mazā panniņā sviestā apcep plānās ripiņās sagrieztu ķiploku - jāskatās, lai nepiedeg, jo tad paliks rūgti, bet lai ir maigi zeltani.
Ķiplokus nokāš un nosusina uz salvetes, ķiplokaino sviestu lej pannā, saber iekšā gailenes un sautē.
Izdalās diezgan daudz sulas, jānovāra tā, lai ir "mērces daudzums", tad, lēni vārot uz mazas uguns ar pirkstiem iesijā bišķi kartupeļu miltu, kamēr sēņūdens vairs nav ūdens bet tādā drusku drusku tumīgākā konsistnecē (bet tikai drusku - tas nav domāts sēņu ķīselis).
Nomizo tomātus (man uz vienu palielu pannu bija divi vidēji tomāti), izņem cietās serdes, sagriež nelielos kubiņos.
Semet tomātus sēnēs un drusku pasautē, lai sāk jukt ārā. Es pielēju arī šļuku laba sarkanvīna, jo slikta sausa baltvīna man nebija, bet man pat liekas, ka ar sarkanvīnu ir pareizāk šai gadījumā. Šķipsnu cukura (cukurs "atraisa" tomātu skābumu) un šķipsnu čilli pulvera (varētu jau arī uzreiz ar sēnēm sākt sautēt drusku svaiga čilli, bet te nav vajadzīgs īsts asums, tikai pikantums, un ar pulveri uzreiz var sajust īsto mēru).
Pasniedz ar pastu - kāda nu kuram labāk patīk. Virsū uzber iepriekš sagrauzdētos ķiploku čipsīšus un, protams, svaigi un rupji maltus melnos piparus.
Nu jā, un visam tiek, protams savlaicīgi pievienota sāls, bet to es neuzskatīju par vajadzīgu aprasktīt - cik un kad.
Tags: ēšana
Kā alternatīvu klasiskajai latviešu gaileņu mērcei ar krējumu un cauraudzi pagatvoju šādu:
Izlasa mazākās, stingrākās un smukākās gailenītes, gandrīz vai nekapā, tikai ja pa vidu gadās kāda lielāka.
Mazā panniņā sviestā apcep plānās ripiņās sagrieztu ķiploku - jāskatās, lai nepiedeg, jo tad paliks rūgti, bet lai ir maigi zeltani.
Ķiplokus nokāš un nosusina uz salvetes, ķiplokaino sviestu lej pannā, saber iekšā gailenes un sautē.
Izdalās diezgan daudz sulas, jānovāra tā, lai ir "mērces daudzums", tad, lēni vārot uz mazas uguns ar pirkstiem iesijā bišķi kartupeļu miltu, kamēr sēņūdens vairs nav ūdens bet tādā drusku drusku tumīgākā konsistnecē (bet tikai drusku - tas nav domāts sēņu ķīselis).
Nomizo tomātus (man uz vienu palielu pannu bija divi vidēji tomāti), izņem cietās serdes, sagriež nelielos kubiņos.
Semet tomātus sēnēs un drusku pasautē, lai sāk jukt ārā. Es pielēju arī šļuku laba sarkanvīna, jo slikta sausa baltvīna man nebija, bet man pat liekas, ka ar sarkanvīnu ir pareizāk šai gadījumā. Šķipsnu cukura (cukurs "atraisa" tomātu skābumu) un šķipsnu čilli pulvera (varētu jau arī uzreiz ar sēnēm sākt sautēt drusku svaiga čilli, bet te nav vajadzīgs īsts asums, tikai pikantums, un ar pulveri uzreiz var sajust īsto mēru).
Pasniedz ar pastu - kāda nu kuram labāk patīk. Virsū uzber iepriekš sagrauzdētos ķiploku čipsīšus un, protams, svaigi un rupji maltus melnos piparus.
Nu jā, un visam tiek, protams savlaicīgi pievienota sāls, bet to es neuzskatīju par vajadzīgu aprasktīt - cik un kad.
Tags: ēšana