:
Šovakar Strāvoklī kārtējo reizi konstatēju, ka man arvien vairāk un vairāk patīk Rīga. Skatījos tās vakara gaismas, saule aiz vēl caurspīdīgajiem, tikko saplaukušajiem zariem, akadēmijas un muzeja silueti - nu vienkārši super. Un, kas interesanti, ka man tagad Rīga patīk bez sāpem, arī daba vispār un pasaule patīk bez sāpēm. Bez tās neizbēgamā zaudējuma apziņas, asās īslaicīguma apziņas, kas mocīja jaunībā, redzot jebko skaistu. Par to varēja vai raudāt aiz žēluma, par visa nīcību un tādā garā, un par to, protams, vajadzēja arī dramatiski dzert. Bet tagad - nē. Skaisti - un viss. Mierīgi. It kā laiks uz to visu neattiektos. Pārlaicīgi.