:
Šodien Goa galvaspilsēta Panjim un vecā galvaspilsēta Old Goa.
Par Panjim es pat negribu neko teikt. Divas stundas karstumā un putekļos bez kādas jēgas. Vienīgais gandarījums ļoti labie birjani lokālā, kolorītā, vietējo iecienītā ēstuvē gluži par kapeikām un veikals Bombey Shop, kur veici pirmo pirkumu šai ceļojumā, ja neskaita šampūnu: kondicionēts gaiss, laipni, bet neuzmācīgi pārdevēji un fiksētas cenas.
Tālāk devāmies uz Old Goa. Ceļš veda gar upi. Tāds plašums un gandrīz vai brīvības sajūta pēc Panjim haosa. Zvejnieku ostiņas ļoti romantiskas, ja piever acis uz atkritumiem un kuģu pussabrukuma stāvokli mēģina pieņemt kā estētisku vērtību (es nesaprotu, kāpēc tomēr taizemietis, atšķirībā no indieša, savu laiviņu uztur smuku? Kāpēc tam indietim viss ir tik ļoti pofig? Viņi visi ko - nirvānu jau sasnieguši?)
Pati Old Goa pārsteidzoša. Iedomājieties nekurienes vidū starp indiešu būdiņām slejamies milzīgas kristiešu baznīcas no 16.gs. Vienà vēl pat notiek dievkalpojumi. Tieši tādā brīdī arī tur nonācām un dievkalpojums notika portugāļu valodā, arī dziedāšana portugāliski. Vispār kristietība Goa laidusi ļoti dziļas saknes, tiesa, pieņemot dažādas lokālad formas. Nav retums mazas kristiešu svētnīciņas ceļu malās, kur piekoptie rituāli izskatās gluži pagāniski. Old Gos Jēzus bazilikā redzēju arī visasiņaināko Kristus skulptūru savā dzīvē.
Bija jau vēla pēcpusdiena un upes tuvums, lielie plašumi (relatīvi, Goa mērogos), pievakares gaismas radīja ļoti patīkamu, bet sirreālu sajūtu - kur palicis viss pārējais, kas šeit bijis konkistadoru laikā?
Pēc Old Goa devāmies uz mums rekomendēto restorānu Poisson Rouge pie Bagas. Tas nu bija kas absolūti izcils. Franču-indiešu virtuve fusion versijā. Izsmalcināti. Un pēkšņi tu sēdi sveču apgaismotā dārzā (elektrība, kā tas šeit raksturīgi, uz brīdi bija pazudusi) un neko nezini pat to otru pasauli tur ārā.
Vispatīkamākais bija cenas: divi džinfīzi, divi sour (viskijs, apelsīnu liķieris, tripple sec, laima sula), pudele laba vietējā baltvīna, divas lieliskas uzkodas, trīs otrie, trīs saldie - un tas viss labāks kā jebkur Rīgā var atrast - par 44 LVL!
Atpakaļceļš uz viesnīcu atgrieza īstenībā. Neesmu vēl neko rakstījusi par šejienes satiksmi, jo par to uzrakstīt vispār nevar. Joslas viņi neievēro, vēl vairāk - bez jebkādas vajadzībad mēdz braukt arī pa pretējo pusi, uguņu vai nu nav vai tiek lietoti tālie, apļos (un vispār) satiksme organizējas pēc principa "kurš kuru", visi satiksmes dalībnieki, sākot ar milzīgiem kraviniekiem bez gaismām un pārpildītiem autobusiem, beidzot ar neskaitāmajiem močiem, kur sievietes, tērptas sari, sēž sāniski un bez kaskām un nez kā bez redzamas piepūles noturas uz sēdekļa visu to manevru laikā un garāmbraucoši transporta līdzekļi tām nenorauj kājas, vārdu sakot, kur es paliku - visi satiksmes dalībnieki uzvedas kā ārprātīgi un pie tam bez apstājas signalizē, un, jā, pasažieru sēdekļos nez kāpēc nav drošības siksnu (sievietes un bērni lai mirst, jo tie jau pārsvarā sēž aizmugurē), un, ja tu kārtējo reizi esi laimīgi ticis mājās, tad solies vairs nebraukt nekur. Bet - rīt Anjuna ir slavenais trešdienu tirgus un tas skaitās must see. Un vēl jau arī kaut kas jānopērk mājiniekiem.
Ā, un, kad iebraucām pa tumsu viesnīcas pagalmā, tur gandrīz pie pašas mājas ganījās mežacūku bars ar vismaz 12 sivēniem. Sīkākas kā Latvijā.
Par Panjim es pat negribu neko teikt. Divas stundas karstumā un putekļos bez kādas jēgas. Vienīgais gandarījums ļoti labie birjani lokālā, kolorītā, vietējo iecienītā ēstuvē gluži par kapeikām un veikals Bombey Shop, kur veici pirmo pirkumu šai ceļojumā, ja neskaita šampūnu: kondicionēts gaiss, laipni, bet neuzmācīgi pārdevēji un fiksētas cenas.
Tālāk devāmies uz Old Goa. Ceļš veda gar upi. Tāds plašums un gandrīz vai brīvības sajūta pēc Panjim haosa. Zvejnieku ostiņas ļoti romantiskas, ja piever acis uz atkritumiem un kuģu pussabrukuma stāvokli mēģina pieņemt kā estētisku vērtību (es nesaprotu, kāpēc tomēr taizemietis, atšķirībā no indieša, savu laiviņu uztur smuku? Kāpēc tam indietim viss ir tik ļoti pofig? Viņi visi ko - nirvānu jau sasnieguši?)
Pati Old Goa pārsteidzoša. Iedomājieties nekurienes vidū starp indiešu būdiņām slejamies milzīgas kristiešu baznīcas no 16.gs. Vienà vēl pat notiek dievkalpojumi. Tieši tādā brīdī arī tur nonācām un dievkalpojums notika portugāļu valodā, arī dziedāšana portugāliski. Vispār kristietība Goa laidusi ļoti dziļas saknes, tiesa, pieņemot dažādas lokālad formas. Nav retums mazas kristiešu svētnīciņas ceļu malās, kur piekoptie rituāli izskatās gluži pagāniski. Old Gos Jēzus bazilikā redzēju arī visasiņaināko Kristus skulptūru savā dzīvē.
Bija jau vēla pēcpusdiena un upes tuvums, lielie plašumi (relatīvi, Goa mērogos), pievakares gaismas radīja ļoti patīkamu, bet sirreālu sajūtu - kur palicis viss pārējais, kas šeit bijis konkistadoru laikā?
Pēc Old Goa devāmies uz mums rekomendēto restorānu Poisson Rouge pie Bagas. Tas nu bija kas absolūti izcils. Franču-indiešu virtuve fusion versijā. Izsmalcināti. Un pēkšņi tu sēdi sveču apgaismotā dārzā (elektrība, kā tas šeit raksturīgi, uz brīdi bija pazudusi) un neko nezini pat to otru pasauli tur ārā.
Vispatīkamākais bija cenas: divi džinfīzi, divi sour (viskijs, apelsīnu liķieris, tripple sec, laima sula), pudele laba vietējā baltvīna, divas lieliskas uzkodas, trīs otrie, trīs saldie - un tas viss labāks kā jebkur Rīgā var atrast - par 44 LVL!
Atpakaļceļš uz viesnīcu atgrieza īstenībā. Neesmu vēl neko rakstījusi par šejienes satiksmi, jo par to uzrakstīt vispār nevar. Joslas viņi neievēro, vēl vairāk - bez jebkādas vajadzībad mēdz braukt arī pa pretējo pusi, uguņu vai nu nav vai tiek lietoti tālie, apļos (un vispār) satiksme organizējas pēc principa "kurš kuru", visi satiksmes dalībnieki, sākot ar milzīgiem kraviniekiem bez gaismām un pārpildītiem autobusiem, beidzot ar neskaitāmajiem močiem, kur sievietes, tērptas sari, sēž sāniski un bez kaskām un nez kā bez redzamas piepūles noturas uz sēdekļa visu to manevru laikā un garāmbraucoši transporta līdzekļi tām nenorauj kājas, vārdu sakot, kur es paliku - visi satiksmes dalībnieki uzvedas kā ārprātīgi un pie tam bez apstājas signalizē, un, jā, pasažieru sēdekļos nez kāpēc nav drošības siksnu (sievietes un bērni lai mirst, jo tie jau pārsvarā sēž aizmugurē), un, ja tu kārtējo reizi esi laimīgi ticis mājās, tad solies vairs nebraukt nekur. Bet - rīt Anjuna ir slavenais trešdienu tirgus un tas skaitās must see. Un vēl jau arī kaut kas jānopērk mājiniekiem.
Ā, un, kad iebraucām pa tumsu viesnīcas pagalmā, tur gandrīz pie pašas mājas ganījās mežacūku bars ar vismaz 12 sivēniem. Sīkākas kā Latvijā.
:
Vispār atvainojos par tām daudzajām kļūdām. Es jau tā rakstu pavirši, un kur nu vēl telefonā trāpīt pa pareizajiem burtiņiem.
:
Šodien brokastojot, redzējām veselu baru savvaļas bubalus bubalis, jeb ūdens bifeļus. Šī suga mīt Indijā, Bangladešā, Nepālā, Butānā un Taizemē. Skaitās apdraudēti. Skaisti dzīvnieki - izlauzās no piekrastes krūmiem, panašķējās ar zariem, viens pat izcēlās stāvus no ūdens, lai aizsniegtu kādu maigāku dzinumu, un tad visi, galvas ar cēlajiem ragiem atmetuši, strīpā gar krastu aizpeldēja tālāk. Viens dzīvnieks bija mazāks par citiem un tādā iesarkanā, es teiktu, stirnas krāsā, arī ragi citas formas. Pilnīgi noteikti citas sugas pārstāvis kaut kā iefiltrējies barā.
Tagad guļu uz balkona zem ventilatora, veros uz upi, cīnos ar miegu, gaidu, kad būs jābrauc uz Anžunas tirgu.
Tagad guļu uz balkona zem ventilatora, veros uz upi, cīnos ar miegu, gaidu, kad būs jābrauc uz Anžunas tirgu.
:
Krokodils te upē tiešām dzīvo, tās nav mārketinga baumas. Šovakar tikām ielūgti uz dažām glāzēm šampanieša sakarā ar to, ka mūsu viesnīca saņēmusi kaut kādu tripadvisor balvu un ir top1 Goa un pirmajā desmitniekā relaxing hoteļu grupā visā Indijā. Nu labi, labi, es nodomāju, ar tādu servisu jūs nekādu balvu nedabūtu, ja šī nebūtu Indija. Visi jau baigi cenšas, bet tāda sajūta, ka ta
indietim labā roka nezin, ko kreisā dara. Te vannas paklājiņš slapjais aizmirsies stūrī iemests, te glāžu trūkst, te dvieļu par maz. Bet nē, es nekurnu, tādas lietas kaitina tikai sākumā, pēc tam tu to pieņem par normu. Un mums te ļoti patīk.
Bet par to krokodilu: viena viesnīcas viese pārtijā rādīja fotogrāfiju, kā tas krokodils sauļojas otrā upes krastā tepat pretim viesnīcai bēguma laikā. Ja kas, upei te arī ir bēgums, proti, pamatā viņa plūst uz jūru, un tad krasti ir sausi, bet, kad jūrā paisums, tad plūst atpakaļ un ūdens līmenis ir ļoti augsts. To vispār pamanīju, vērojot garām peldošu atkritumu, lai gan vispār jāsaka, ka upe ir pārsteidzoši tīra, ņemot vērā visu to atkritumu ārprātu indiešu sadzīvē.
Pēcpusdienā bijām slavenajā Andžunas tirgū. Viss tas pats sviests, tomēr piespiedu sevi dažus sīkumus nopirkt un tie noteikti nebija sliktākie visā tirgū. Ar kaulēšanos man iet slikti. Es nespēju, apzinoties, ka vispār jau runa ir tikai par dažiem latiem, pazemoties - man kauns.
Dienas otrā daļa, pēcpusdiena, toties bija īsts prieks - atklājām vienīgo tukšo pļāžu visā Goa. Divas kafejnīcu būdiņas, un apkārt ne vairāk cilvēku kā Miķeļtornī. Galvenokārt garāmstaigātāji, kāda indiešu ģimene, paveca hipijiene, pāris ar mazuli. Jūra dievīgi silta, viļņi pareizajā augstumā, gaiss uz vakaru jau maigs, nekādas tveices. Sagaidījām saulrietu un nolēmām tieši vēlās pēcpusdienās braukt turp vēl.
Viesnīcā, šķiet, uz brīdi paliksim teju vieni ar menedžera Džeimsa vecākiem, kas atbraukuši no Francijas. Un resno meiteni no Austrālijas, kas ceļo viena un vakaros skatās TV un dzer alu.
A
indietim labā roka nezin, ko kreisā dara. Te vannas paklājiņš slapjais aizmirsies stūrī iemests, te glāžu trūkst, te dvieļu par maz. Bet nē, es nekurnu, tādas lietas kaitina tikai sākumā, pēc tam tu to pieņem par normu. Un mums te ļoti patīk.
Bet par to krokodilu: viena viesnīcas viese pārtijā rādīja fotogrāfiju, kā tas krokodils sauļojas otrā upes krastā tepat pretim viesnīcai bēguma laikā. Ja kas, upei te arī ir bēgums, proti, pamatā viņa plūst uz jūru, un tad krasti ir sausi, bet, kad jūrā paisums, tad plūst atpakaļ un ūdens līmenis ir ļoti augsts. To vispār pamanīju, vērojot garām peldošu atkritumu, lai gan vispār jāsaka, ka upe ir pārsteidzoši tīra, ņemot vērā visu to atkritumu ārprātu indiešu sadzīvē.
Pēcpusdienā bijām slavenajā Andžunas tirgū. Viss tas pats sviests, tomēr piespiedu sevi dažus sīkumus nopirkt un tie noteikti nebija sliktākie visā tirgū. Ar kaulēšanos man iet slikti. Es nespēju, apzinoties, ka vispār jau runa ir tikai par dažiem latiem, pazemoties - man kauns.
Dienas otrā daļa, pēcpusdiena, toties bija īsts prieks - atklājām vienīgo tukšo pļāžu visā Goa. Divas kafejnīcu būdiņas, un apkārt ne vairāk cilvēku kā Miķeļtornī. Galvenokārt garāmstaigātāji, kāda indiešu ģimene, paveca hipijiene, pāris ar mazuli. Jūra dievīgi silta, viļņi pareizajā augstumā, gaiss uz vakaru jau maigs, nekādas tveices. Sagaidījām saulrietu un nolēmām tieši vēlās pēcpusdienās braukt turp vēl.
Viesnīcā, šķiet, uz brīdi paliksim teju vieni ar menedžera Džeimsa vecākiem, kas atbraukuši no Francijas. Un resno meiteni no Austrālijas, kas ceļo viena un vakaros skatās TV un dzer alu.
A