:
13ajā janvārī, kā parasti, svinējām "gundegas" Eņģeļos. Biju piecēlusies ļoti agri, jo nevarēju nogulēt šaurajā gultiņā ar bijušo vīru. Izgāju virtuvē, tur Pēteris jau kurināja plīti. Ieslēdzām radio un izdzirdējām par Viļņu. Cēlām visus dzērājus augšā, jābrauc uz Rīgu. Māris, optimisma pilns kā vienmēr, sludināja pārliecību par to, ka līdz Rīgai krievi nenākšot. Pārējie gan bija tādi drūmi samulsuši. Savācāmies pusstundā un pa baigo puteni devāmies atpakaļ, nebūdami droši, ka mums "nenogriezīs ceļu" un vispār tiksim Rīgā iekšā. Tikām. Mājās mani sagaidīja tēvs, apkampa, un pirmo reizi mūžā es ieraudzīju viņu raudam. Par mani un savu mazmeitu. Viņam jau bija 73 gadu un viņš, savas pieredzes dēļ, nebija optimists. Uztaisīju sviestmaizes, ātri sadiedzu marles aizsargmaskas Andrim un Jānim, kurš bija iebraucis pie mums atstat drošībā savu sunīti. Viņi aizdevās, es paliku mājās ar bērnu to nakti. Mamma nelaida, bet laikam jau ari pati nebiju pietiekami drosmīga. Pēc tam gāju, bet tikai pa dienu, galerijā uz Doma laukuma bija tāda mākslinieku točka. Vārījām tur zupas. Pamazām visa tā lieta sāka kļūt arvien ikdienišķāka un beigās pat krist uz nerviem.
Bet puča laikā ar vīru un meitu bijām Anglijā pie draugiem. Savā ziņā tas pārdzīvojums bija gandrīz vai smagāks, jo bija skaidrs, ka atpakaļ netiksim. Visšokējošāk bija iepirkties vietējā supermārketā un redzēt kā cilvēki nepievērš pat ne mazāko uzmanību tankiem TV ekrānos. Tik ļoti tas uz viņiem neattiecās.
Bet neko, arī tas beidzās un pēc nedēļas bijām mājās. Bet laikam tieši toreiz pa īstam sapratu, ka nedzīvot dzimtenē man būtu traģēdija. Sapratu, kāpēc 46. gadā no Anglijas atgriezās mana mamma.
Šodien pa gandrīz pilnīgi neapgaismotu Mumbajas ielu ejot vakariņās (apmaldījāmies, meklējot restorānu), kādu brīdi patiešām nesapratu, kāpēc tur atrodos, ko meklēju, kāpēc man vispār kaut kur jābrauc. Uz ielas bija simtiem cilvēku, vēl vairāk motociklu, vecu automašīnu, starp visiem tiem cilvēkiem neviena paša baltā. Jā, un žurkas, un ielas malā viens audekla maisā iesainots līķis. Kāds tam visam sakars ar barikādēm? Īsti nezinu. Varbūt tāds, ka neviens pilnīgi neko te nav dzirdējis par Latviju, un viņu centrālajai dzelzceļa stacijai ik dienas iziet cauri vairāk cilvēku kā Latvijā iedzīvotāju - 2.5 līdz 3 miljoni. Tādi, lūk, tie mērogi, par ko padomāt.
Bet puča laikā ar vīru un meitu bijām Anglijā pie draugiem. Savā ziņā tas pārdzīvojums bija gandrīz vai smagāks, jo bija skaidrs, ka atpakaļ netiksim. Visšokējošāk bija iepirkties vietējā supermārketā un redzēt kā cilvēki nepievērš pat ne mazāko uzmanību tankiem TV ekrānos. Tik ļoti tas uz viņiem neattiecās.
Bet neko, arī tas beidzās un pēc nedēļas bijām mājās. Bet laikam tieši toreiz pa īstam sapratu, ka nedzīvot dzimtenē man būtu traģēdija. Sapratu, kāpēc 46. gadā no Anglijas atgriezās mana mamma.
Šodien pa gandrīz pilnīgi neapgaismotu Mumbajas ielu ejot vakariņās (apmaldījāmies, meklējot restorānu), kādu brīdi patiešām nesapratu, kāpēc tur atrodos, ko meklēju, kāpēc man vispār kaut kur jābrauc. Uz ielas bija simtiem cilvēku, vēl vairāk motociklu, vecu automašīnu, starp visiem tiem cilvēkiem neviena paša baltā. Jā, un žurkas, un ielas malā viens audekla maisā iesainots līķis. Kāds tam visam sakars ar barikādēm? Īsti nezinu. Varbūt tāds, ka neviens pilnīgi neko te nav dzirdējis par Latviju, un viņu centrālajai dzelzceļa stacijai ik dienas iziet cauri vairāk cilvēku kā Latvijā iedzīvotāju - 2.5 līdz 3 miljoni. Tādi, lūk, tie mērogi, par ko padomāt.
: Mumbaja
Traka, nogurdinoša pilsēta, bet ari man neizprotamā veidā pievilcīga. Zaļāka, drusku tiraka par Deli, un tirgotaji un ubagi gandrīz nav uzmācīgi. Satriecoša koloniālisma laika arhitektūra, bet vajadzīga ārkārtīgi dzīva iztēle, lai ieraudzitu šo pilsētu tās kādreizējā spožumā un bagatībā, tik ārkārtīgi nolaists viss ir faktiski kaut kādos nieka simts gados. Drupas, grausti, sadrupusas kolonnas. Nekādi nespēju saprast, kā indiešos sadzīvo diezgan liela personīgās higiēnas prasība (mūžīgā drēbju mazgāšana, dibena mazgāšana) un pilnīga nevērība pret to ārprāta miskasti, kurā noris viņu sociālā dzīve. Vakar izstaigājām kājām viesnīcas apkārtni, bet vakarā, lai cik pieredzējusi un rūdīta esmu uz tādiem jociņiem, tomēr atkal iekritām vulgaris taksista "laupītāja" nagos - visuzbāzīgākā suga, kas ved nevis turp, kur tu prasi, bet uz "saviem" veikaliņiem, kas viņiem maksā komisiju. Nācās nopirkt daźus neglītus un dārgus t- kreklus Antonam (mums izklāja priekšā kadu simtu). Labi, ka tik vien, ka ne kašmiras šalles vai paklājus. Indijā tiešām cilvēku netrūkst, mūs apkalpoja 16 vīrieši, bet mazā aptiekā, kur iegājām, aiz letes rosījās 8. Vakarā grasījāmies iet kaut kur paēst (man šie ieraksti nav hronoloģiskā secībā), bet kāda viesnīcas darbiniece liftā mūs pēkšņo uzaicināja uz partiju viesnicas terase. Tas bija loti interesantu, jo faktiski tas bija kaut kada viena viesnicas departamenta ieksejas svinibas! Tadi ka "razas svetki", ar simbolisku razas (dazadu riekstu un graudu) dedzinasanu, bungam un dejam ap "ugunskuru". Izskatijas, ka mes un vel divi baltie viesu pari no sis milzigas viesnicas - pilnigi nejausi izveleti - kalpojam par tādām kā karpas zvīņām maciņā vecgada vakarā - tā teikt, lai netrūkst viesnicai viesu. Labā lieta bija tā, ka dzintoniks pa brīvu, un ko gan citu dzersi Mumbajā, ja ne Bombejas Safīru! Un arī riktīgi daudz un dažādu neiedomājami garšīgu indiešu uzkodu. Tā nu ne uz kādu restorānu vairs nedevāmies un tikai ar lielu gribasspēku piespiedām sevi aiziet no šīs ballītes, citādi likās, ka tas varētu beigties 4os no rīta kādā naktsklubā ietusējot ar jau krietni iesilušo indiešu stafu. Bet nu mums bērns, un tā. Numurā mūs gaidīja pārsteigums. Biju nodevusi laundrijā pāris savas blūzes un klāt nez kā piemetusi arī vienas Antona pavalkātas, nesvaigas apenītes un izdilušas zeķītes. Bet - veļa paliek veļa - un viesnīcas reglaments ir stingrs: blūzes bija iekārtad skapī, bet uz gultas stāvēja grezna melnas ādas kaste, kurā, iepakotas zīdpapīrā, Antona apenes un zeķes, rūpīgi izgludinātas, protams.
Gulejām kā susliki, pamodamies tikai 11os un devāmies uz pilsētu ēst indiešu lenču "thali" - indiešiem tā ir galvenā ēdienreize. Laimējās ar vietu, ko parādīja taksometra šoferis - divi stāvi, viss pilns ar vietējiem. Lieliski tandoori ( veselas vistas kājiņas, jēra gabaliņi) un "byrianis" - tas ir persiešu un irāņu ēdiens, rīsi tādā kā ka sacepumā ar garšvielām, saknēm, gaļu vai sieru. Tas bija pirmais eksperiments ar mūsu vēderiem. Dzērām gan tikai pudelētu ūdeni, lai gan labprāt būtu izvēlējusies lassi. Nekas, visam savs laiks, pagaidām jūtamies labi. Tad izbraucām 4 stundu tūrē pa pilsētu. Nu, iespaidigi. Bijām arī Gandija memoriālajā majā - man ļoti patika stendiņš i"evolution of Gandia's clothes" , kur fotogrāfijās redzams, nu ļoti smieklīgi, kā no normāli gerbta indieša viņš pamazām nonāk līdz gurnautam. Vislielakais šoks - Mumbajas brivdabas veļas mazgātuve, kilometriem plaša, kur strādā ap 1000 cilvēku un duļķainos, cementetos kanālos, paši stāvot līdx gurniem ūdenī, mazga (dauza un berž pret akmeni) visas pilsētad veļu, ari no viesnīcām un hospitāļiem. Vakaros var redzēt rikšas ar milzīgiem pilsētas veļas saiņiem tādos kā garos ratos. Veļa tiek sašķirota pa krāsām un nevis pēc piederībad, un Dievs vien zin, kā viņi to pēc tam atšķiro atpakaļ. Dīvainākais, ka Indijā viss baltais ir patiešām balts, ko man nekadi neizdodas panākt ne ar kādiem vanishiem un veļas mašinam. Jā kaut kas lidzvertigs iespaidu ziņā bija vēl Mumbajas zvejas osta, kur sievietes kaltē zivis burtiski starp atkritumiem. Sīkas Garneles vienkārši tiek izbērts zemē, puteklos. Prasījām gidam, kādai vajadzībai - izrādās - tik tiešām pārtikai. Nekad vairs neēdīšu neko, kā sasrāvā ir kaltētas garneles. Starp citu, tur aizliegts fotografet.
Redzējām arī to Mumbajas miljardiera 25 stāvu privātmājiņu.
Vakara laikam iesim paēst vienā eiropeiskā vietā. Bet tas aprakstīts manā iepriekšējā ierakstā.
Un pietiek Mumbajas, rit uz Goa.
Stulbi, nevaru aizmigt, bet pec 4. Stundām jau jāceļas.
Traka, nogurdinoša pilsēta, bet ari man neizprotamā veidā pievilcīga. Zaļāka, drusku tiraka par Deli, un tirgotaji un ubagi gandrīz nav uzmācīgi. Satriecoša koloniālisma laika arhitektūra, bet vajadzīga ārkārtīgi dzīva iztēle, lai ieraudzitu šo pilsētu tās kādreizējā spožumā un bagatībā, tik ārkārtīgi nolaists viss ir faktiski kaut kādos nieka simts gados. Drupas, grausti, sadrupusas kolonnas. Nekādi nespēju saprast, kā indiešos sadzīvo diezgan liela personīgās higiēnas prasība (mūžīgā drēbju mazgāšana, dibena mazgāšana) un pilnīga nevērība pret to ārprāta miskasti, kurā noris viņu sociālā dzīve. Vakar izstaigājām kājām viesnīcas apkārtni, bet vakarā, lai cik pieredzējusi un rūdīta esmu uz tādiem jociņiem, tomēr atkal iekritām vulgaris taksista "laupītāja" nagos - visuzbāzīgākā suga, kas ved nevis turp, kur tu prasi, bet uz "saviem" veikaliņiem, kas viņiem maksā komisiju. Nācās nopirkt daźus neglītus un dārgus t- kreklus Antonam (mums izklāja priekšā kadu simtu). Labi, ka tik vien, ka ne kašmiras šalles vai paklājus. Indijā tiešām cilvēku netrūkst, mūs apkalpoja 16 vīrieši, bet mazā aptiekā, kur iegājām, aiz letes rosījās 8. Vakarā grasījāmies iet kaut kur paēst (man šie ieraksti nav hronoloģiskā secībā), bet kāda viesnīcas darbiniece liftā mūs pēkšņo uzaicināja uz partiju viesnicas terase. Tas bija loti interesantu, jo faktiski tas bija kaut kada viena viesnicas departamenta ieksejas svinibas! Tadi ka "razas svetki", ar simbolisku razas (dazadu riekstu un graudu) dedzinasanu, bungam un dejam ap "ugunskuru". Izskatijas, ka mes un vel divi baltie viesu pari no sis milzigas viesnicas - pilnigi nejausi izveleti - kalpojam par tādām kā karpas zvīņām maciņā vecgada vakarā - tā teikt, lai netrūkst viesnicai viesu. Labā lieta bija tā, ka dzintoniks pa brīvu, un ko gan citu dzersi Mumbajā, ja ne Bombejas Safīru! Un arī riktīgi daudz un dažādu neiedomājami garšīgu indiešu uzkodu. Tā nu ne uz kādu restorānu vairs nedevāmies un tikai ar lielu gribasspēku piespiedām sevi aiziet no šīs ballītes, citādi likās, ka tas varētu beigties 4os no rīta kādā naktsklubā ietusējot ar jau krietni iesilušo indiešu stafu. Bet nu mums bērns, un tā. Numurā mūs gaidīja pārsteigums. Biju nodevusi laundrijā pāris savas blūzes un klāt nez kā piemetusi arī vienas Antona pavalkātas, nesvaigas apenītes un izdilušas zeķītes. Bet - veļa paliek veļa - un viesnīcas reglaments ir stingrs: blūzes bija iekārtad skapī, bet uz gultas stāvēja grezna melnas ādas kaste, kurā, iepakotas zīdpapīrā, Antona apenes un zeķes, rūpīgi izgludinātas, protams.
Gulejām kā susliki, pamodamies tikai 11os un devāmies uz pilsētu ēst indiešu lenču "thali" - indiešiem tā ir galvenā ēdienreize. Laimējās ar vietu, ko parādīja taksometra šoferis - divi stāvi, viss pilns ar vietējiem. Lieliski tandoori ( veselas vistas kājiņas, jēra gabaliņi) un "byrianis" - tas ir persiešu un irāņu ēdiens, rīsi tādā kā ka sacepumā ar garšvielām, saknēm, gaļu vai sieru. Tas bija pirmais eksperiments ar mūsu vēderiem. Dzērām gan tikai pudelētu ūdeni, lai gan labprāt būtu izvēlējusies lassi. Nekas, visam savs laiks, pagaidām jūtamies labi. Tad izbraucām 4 stundu tūrē pa pilsētu. Nu, iespaidigi. Bijām arī Gandija memoriālajā majā - man ļoti patika stendiņš i"evolution of Gandia's clothes" , kur fotogrāfijās redzams, nu ļoti smieklīgi, kā no normāli gerbta indieša viņš pamazām nonāk līdz gurnautam. Vislielakais šoks - Mumbajas brivdabas veļas mazgātuve, kilometriem plaša, kur strādā ap 1000 cilvēku un duļķainos, cementetos kanālos, paši stāvot līdx gurniem ūdenī, mazga (dauza un berž pret akmeni) visas pilsētad veļu, ari no viesnīcām un hospitāļiem. Vakaros var redzēt rikšas ar milzīgiem pilsētas veļas saiņiem tādos kā garos ratos. Veļa tiek sašķirota pa krāsām un nevis pēc piederībad, un Dievs vien zin, kā viņi to pēc tam atšķiro atpakaļ. Dīvainākais, ka Indijā viss baltais ir patiešām balts, ko man nekadi neizdodas panākt ne ar kādiem vanishiem un veļas mašinam. Jā kaut kas lidzvertigs iespaidu ziņā bija vēl Mumbajas zvejas osta, kur sievietes kaltē zivis burtiski starp atkritumiem. Sīkas Garneles vienkārši tiek izbērts zemē, puteklos. Prasījām gidam, kādai vajadzībai - izrādās - tik tiešām pārtikai. Nekad vairs neēdīšu neko, kā sasrāvā ir kaltētas garneles. Starp citu, tur aizliegts fotografet.
Redzējām arī to Mumbajas miljardiera 25 stāvu privātmājiņu.
Vakara laikam iesim paēst vienā eiropeiskā vietā. Bet tas aprakstīts manā iepriekšējā ierakstā.
Un pietiek Mumbajas, rit uz Goa.
Stulbi, nevaru aizmigt, bet pec 4. Stundām jau jāceļas.
:
Šovakar iebraucām, vēl nezinu, kā man te patiks. Esam dziļā nomalē, pie upes, bet vairāk nekā arī te nav. Nu, baseiniņš, visādi zviļņi uz terasēm. Viesnīcā ir 12 numuru. Mūsējais ļoti plašs. Pēc saulrieta ir tāda kā vasarnīcas sajūta, laba. Bet būs diezgan dārgi un garlaicīgi braukāt uz vietām un pludmalēm. Kā viesnīcnieku mani kaitina daudzas lietas. Pie spoguļa nav kontakta fēnam. Starp citu, nav arī paša fēna. Nav pludmales dvieļa. Katrā ziņā Bali, Puketa pirms viesuļvētras, Zanzibāra un ne ar ko nepārspējamā Dominika man gāja pie sirds labāk. Bet nu redzēsim, redzēsim, vēl jau viss priekšā. Un tuvākais ciemats, starp citu, pēc šejienes standartiem pat salīdzinoši tīrs.