:
IR: Vācijas kanclere Angela Merkele paziņojusi, ka mēģinājumi izveidot Vācijā multikulturālu sabiedrību ir cietuši pilnīgu neveiksmi, un aicinājusi imigrantus apgūt vācu valodu un kristīgās vērtības. Uzrunā kristīgo demokrātu sanāksmē Potsdamā viņa norādīja, ka daudzkultūru sabiedrības koncepcija, kur dažādu kultūru iedzīvotāji dzīvo laimīgi cits citam līdzās, reālajā dzīvē nedarbojas. 9.oktobrī kanclere sarunās ar Turcijas premjeru Redžepu Tajipu Erdoganu pauda apņēmību veicināt 2,5 miljonus lielās turku minoritātes integrēšanos vācu sabiedrībā. Pagājušās nedēļas nogalē Turcijas prezidents Abdulla Gils aicināja Vācijas turku kopienu mācīties savas mītnes zemes valodu.
:
Veine Linnas "Nezināmā kareivja"* 420 lappuses ar, būtībā, kauju aprakstiem izlasīju vienā elpas vilcienā.
Saprotu, kāpēc šī grāmata kopš pirmā izdevuma 1954.gadā ir piedzīovojusi 50 tirāžas.
Tik viegli uzrakstīt par kaut ko tik baisu kā karš un lielu kā dzīvība. Pirmo reizi mūžā sāku nojaust, kur vīrieši karā ņem drosmi. Vai kāpēc viņi vispār iet karā. Un, kad gribot vai negribot nonāk karā - kāpēc iet uzbrukumā. Un kāpēc slepkavo.
Maima Grīnberga paveikusi kaut ko neaptveramu - teksts, kurā marķēti 7 dialekti un, iedomājieties, to ne tikai iespējams lasīt, bet pēc kāda brīža vispār netraucē, palīdz. Ja grāmata būtu iztulkota literarā valodā, ignorējot šo dialektu daudzveidību, nebūtu nekādas garšas.
Nē, un tie raksturi.
Nevarēju nedomāt par savu papiņu, kurš bijj artilērijas baterijas komandieris leģionā. Viņa karš atstāstos vienmēr bija smieklīgs. Tagad es zinu, kas tie par smiekliem.
(Nu, labi, baterijas vai nebaterijas - par to gan neesmu droša. Lasot grāmatu, nācās meklēt wikipēdijā militāro organizāciju, bet nu jau man piemirsies, laikam tā: armijā pulki, pulkos bataljoni, bataljonos rotas, rotās vadi. Patiesībā, par baterijām tur nekā nebija.
Jāaizbrauc nedēļas nogalē uz kapiem, sen nav būts
*par Turpinājumkaru, kas sekoja Ziemas karam starp Somiju un Padomju Savienību
Saprotu, kāpēc šī grāmata kopš pirmā izdevuma 1954.gadā ir piedzīovojusi 50 tirāžas.
Tik viegli uzrakstīt par kaut ko tik baisu kā karš un lielu kā dzīvība. Pirmo reizi mūžā sāku nojaust, kur vīrieši karā ņem drosmi. Vai kāpēc viņi vispār iet karā. Un, kad gribot vai negribot nonāk karā - kāpēc iet uzbrukumā. Un kāpēc slepkavo.
Maima Grīnberga paveikusi kaut ko neaptveramu - teksts, kurā marķēti 7 dialekti un, iedomājieties, to ne tikai iespējams lasīt, bet pēc kāda brīža vispār netraucē, palīdz. Ja grāmata būtu iztulkota literarā valodā, ignorējot šo dialektu daudzveidību, nebūtu nekādas garšas.
Nē, un tie raksturi.
Nevarēju nedomāt par savu papiņu, kurš bijj artilērijas baterijas komandieris leģionā. Viņa karš atstāstos vienmēr bija smieklīgs. Tagad es zinu, kas tie par smiekliem.
(Nu, labi, baterijas vai nebaterijas - par to gan neesmu droša. Lasot grāmatu, nācās meklēt wikipēdijā militāro organizāciju, bet nu jau man piemirsies, laikam tā: armijā pulki, pulkos bataljoni, bataljonos rotas, rotās vadi. Patiesībā, par baterijām tur nekā nebija.
Jāaizbrauc nedēļas nogalē uz kapiem, sen nav būts
*par Turpinājumkaru, kas sekoja Ziemas karam starp Somiju un Padomju Savienību
:
Palasījos savus 2003. gada ierakstus un arī jūsu komentārus pie tiem. Ak Dievs, cik mēs bijām naivi, sirsnīgi un atklāti. Nekādas maskas neuzlikuši. Sarunājāmies nevis caur ironiskām piezīmēm, bet kā īsti cilvēki.