:
Tas tomēr ir drausmīgi mulsinoši un nepatīkami, ja tevi pazīst pēc sejas. Es pie tā pierast nevaru, neesmu taču nekāda olga rajecka galu galā. Nekad arī man neienāk prātā, ka mani varētu pazīt, vienmēr tas mani pārsteidz nesagatvotu. Kad, piemēram, esmu teju stundu līkņājusi gar Berga Bazāra kancelejas veikaliņa plauktiem un diezgan īgni (varbūt pat ļoti īgni) atraidījusi visus laipnos piedāvājumus palīdzēt (paldies, es visu redzu; paldies, es saprotu, kas tur rakstīts) un beigās man tiek piedāvāta atlaižu karte ar tekstu: jūsu vārdu... nu, vārdu jau būtu nepieklājīgi prasīt... bet uzrakstiet savu telefona numuru.. - tad es briesmīgi sakaunos, tā ka vai zemē ielīst, jā, tad gan es mēģinu visu vērst par labu, smaidīt, būt pieklājīga, skatīties acīs nevis lūrēt grīdā, bet ko tad nu vairs, ko nu, ir jau par vēlu.
:
un vēl tas, ka es pati nekad nevienu nepazīstu, nepamanu, nesveicinu uz ielas un sabiedriskās vietās, jā, lielisks iespaids par mani rodas cilvēkiem, vienkārši lielisks.