:
Uzspīdēja saule un, lai nomierinātos, izvēdinātu galvu, devos uz Lugano un Gandriju.
Atšķirībā no manas iepriekšējās vizītes, vēl ir tūrisma sezona. Ielas pilnas. Īpaši nepatīkami tas Gandrijā. Pārmaiņas pēc šoreiz braucu ar kuģi. Otro reizi ierodoties, Gandrija vairs neliekas tik burvīga, pie tam – arī tūristu pārpildīta.
Paēdu pusdienas restorānā – uz terases tieši virs ezera. Cenas augstas, ēdiens negaršīgs (dārzeņi no saldētavas, sašķīduši vienā putrā), uz galdiem mākslīgās rozes, skan visādi vīnes valši un beigās intermēdija no Operas Spoka. Pie visiem galdiņiem pensionāri. Vecas, resnas sievietes šortos, sarkanos vai rozā polo krekliņos. Mazi, sirmi, vīreļi.
Tūdaļ pēc pusdienām devos atpakaļ uz Lugano, iepirkos – un uz Caronu, uz mājām.
Tomēr par mājām tās saukt nevaru. Gundegai nāks viesi, grib izrādīt māju. Neprotu būt nepieklājīga, laipni atļauju. Protams, par strādāšanu vairs nevaru domāt.
Viesi vismaz izrādās ļoti interesanti.
Ieradās Andris un Linda.
Andris - teoloģijas profesors, tā zem 40, māca Lugāno universitātē teoloģjiju un ir prāvests skaistajā meža kapelā.
Ļoti izglītots cilvēks. Dzimis Beļģijā. Tiesa, no ļoti konservatīvi noskaņotajiem teologiem.. Tičīno apgabala televīzijā pirms balsojumiem par dažādiem jautājumiem (Šveicē pilnīgi visi jautājumi tiek izlemti balsojot – sākot ar ciematu komūnām, beidzot ar valsti) piedalās debatēs konservatīvo pusē. Ienīst neoliberālismu. No viņa uzzināju diezgan daudz interesantu lietu. Piemēram - ka Lugano vienu laiku bijis atļauts tirgot zāli. Visām skolām iepretim bijuši veikaliņi. Jaunatne esot totāli nopīpējusies. Pat 13gadīiei. Tas sācies ar to, ka bijušais Lugano mērs, kurš ilgu laiku dzīvojis Amerikā, esot ar vislabākajiem nolūkiem šai skaistajā un veselīgajā vidē izmitināt "izārstētos" narkomānus. Kuri, protams, pēc tam atsākuši lietošanu. Sērga ātri izplatījusies, viscaur un visur tikusi audzēta zāle. Caronas ciematā nonākuši līdz tirdzniecības atļaujai - it kā medicīniskiem nolūkiem. Skolēni rītu pie skolas uzsākuši ar kāsi.
Vēl uzzināju, ka ciems ar ciemu Tičīno nesatiek, notiek mūžīgie "kari". Piemēram, viens ciems nedod otram ūdeni. Tas naids iesakņojies no neatminamiem laikiem. Tičino bijis ļoti trūcīgas apgabals (vēl tagad viens no trūcīgākajiem Šveices kantoniem), ciemati izmētāti kalnos, dzīvojuši savstarpēji nekontaktējot. Šeit nevarot pat runāt par kādu kopēju Tičīno apgabala kultūru, esot jārunā par katra ciema kultūru.
Tičīno apgabals esot visnaidīgāk noskaņots pret jauno Eiropas savienības valstu pilsoņu tiesībām Šveicē - drīz Šveicē par to notiks balsojums. Tičino „par”esot 34%. Visus latviešus, vispār – jebkuru no bijušās Padomju Savienības, uzskata par krieviem.
Lugano vairākus gadus bijusi pilna ar latviešu/krievu prostitūtām. Visa ceļa mala no Paradiso pieturas Lugano līdz kaut kādam meitu māju rajonam augstāk kalnā esot bijusi pilna. Metenes bijušas faktiskā verdzībā. Tieši tā, kā mēs lasām mūsu avīzēs. Galu galā Lugano mērija iejaukusies un prostitūtām aizliegts stāvēt uz ielas, visa darbība koncentrējusies meitu mājās. Tad kādā no šīm mājām 2 meitenes noslepkavotas, un daļa meitu māju pēc liela skandāla slēgtas.
Naids pret iebraucējiem esot pastiprinājies jo vairāk, kad pēc Kosovas kara Lugano esot izmitināti 3000 (!!!!) bēgļi.
Stipri palielinājusies noziedzība.
Stāstīja arī par to, ka valstī notiek cīņa par eitanāzijas atļaušanu. Viņš pats ir kategoriski pret. Pašlaik Šveicē darbojas kaut kāda grupa (neatceros, kā sauc) - kuri palīdz izdarīt pašnāvības. Proti, tu iestājies tādā grupā, samaksā 600 CHF iestāšanās naudu un katru gadu maksā biedra naudu. Kad uznāk vēlēsanās mirt, pie tevis atbrauc ar miega zālēm un indi ārsts un psihologs. Tu zāles izdzer, tāpēc tā neskaitās eitanāzija, bet pašnāvība, un ar likumu nav aizliegta.
Viņš pamatoja savus iebildumus pret eitanāziju – un man patika tas, ka viņš izslēdza iespēju cīnīties ar to no kristietības pozīcijām. Debatējot par šādiem jautājumiem, viņš teica, ir jāuzrunā prāts, nevis jāpiesauc reliģija. Jo, tikko tu piesauc reliģiju, cilvēks paziņo, ka viņš nav ticīgs, un jebkurš arguments zaudē spēku.
Esot dati, ka 30% eitanāziju, valstīs, kurās tā atļauta, tiek veikta pret pašu mirēju gribu, psiholoģiski vai kā citādi tos iespaidojot vai pat kriminālā veidā. Tā pat ar jau pieminēto pašnāvnieku organizāciju.
Otrs iemesls, un tas man likās visinteresantākais, jo pati par to nekad nebiju iedomājusies - pašnāvība, viņš saka, ir lipīga. Ja veco ļaužu pansionātā to izdarīs viens, drīz sekos arī pārējie.
Vispār viņš apgalvo, ka aiz cīņas par eitanāzijas atļaušanu stāv tikai ekonomika: valstij un apdrošināšanas kompānijām nav izdevīgi veci un slimi cilvēki. Tie izmaksā pārāk dārgi. Neoliberālismā, viņš saka, tu esi tikai cipars. Politiķi, balstoties uz cilvēku ideāliem un vēlmi aizstāvēt savas tiesības mirt, patiesībā lobē apdrošināšanas kompānijas un cīnās par valsts budžetu.
Tāda, lūk, izskatās mierīgā Šveice.
Linda. Arī ļoti interesanta un jauka sieviete. Jau 11 gadus Itālijā. Izstudējusi filosofiju Romā, tagad raksta doktorantūru, pasniedz Lugano universitātē un pati vēl studē teoloģiju.
Protams, žēl, ka gandrīz visu laiku runāja Gundega.
Bet Linda man iedeva savu telefonu, universitātē mācības vēl nav sākušās, viņa sēž pie sava doktora darba. Teica, lai es noteikti piezvanu, viņa mani kaut kur aizvedīšot. Teica to slepus, un piemetināja, lai zvanu tad, kad Gunegas nav klāt - "jo viņa ir tik pļāpīga!"
Atšķirībā no manas iepriekšējās vizītes, vēl ir tūrisma sezona. Ielas pilnas. Īpaši nepatīkami tas Gandrijā. Pārmaiņas pēc šoreiz braucu ar kuģi. Otro reizi ierodoties, Gandrija vairs neliekas tik burvīga, pie tam – arī tūristu pārpildīta.
Paēdu pusdienas restorānā – uz terases tieši virs ezera. Cenas augstas, ēdiens negaršīgs (dārzeņi no saldētavas, sašķīduši vienā putrā), uz galdiem mākslīgās rozes, skan visādi vīnes valši un beigās intermēdija no Operas Spoka. Pie visiem galdiņiem pensionāri. Vecas, resnas sievietes šortos, sarkanos vai rozā polo krekliņos. Mazi, sirmi, vīreļi.
Tūdaļ pēc pusdienām devos atpakaļ uz Lugano, iepirkos – un uz Caronu, uz mājām.
Tomēr par mājām tās saukt nevaru. Gundegai nāks viesi, grib izrādīt māju. Neprotu būt nepieklājīga, laipni atļauju. Protams, par strādāšanu vairs nevaru domāt.
Viesi vismaz izrādās ļoti interesanti.
Ieradās Andris un Linda.
Andris - teoloģijas profesors, tā zem 40, māca Lugāno universitātē teoloģjiju un ir prāvests skaistajā meža kapelā.
Ļoti izglītots cilvēks. Dzimis Beļģijā. Tiesa, no ļoti konservatīvi noskaņotajiem teologiem.. Tičīno apgabala televīzijā pirms balsojumiem par dažādiem jautājumiem (Šveicē pilnīgi visi jautājumi tiek izlemti balsojot – sākot ar ciematu komūnām, beidzot ar valsti) piedalās debatēs konservatīvo pusē. Ienīst neoliberālismu. No viņa uzzināju diezgan daudz interesantu lietu. Piemēram - ka Lugano vienu laiku bijis atļauts tirgot zāli. Visām skolām iepretim bijuši veikaliņi. Jaunatne esot totāli nopīpējusies. Pat 13gadīiei. Tas sācies ar to, ka bijušais Lugano mērs, kurš ilgu laiku dzīvojis Amerikā, esot ar vislabākajiem nolūkiem šai skaistajā un veselīgajā vidē izmitināt "izārstētos" narkomānus. Kuri, protams, pēc tam atsākuši lietošanu. Sērga ātri izplatījusies, viscaur un visur tikusi audzēta zāle. Caronas ciematā nonākuši līdz tirdzniecības atļaujai - it kā medicīniskiem nolūkiem. Skolēni rītu pie skolas uzsākuši ar kāsi.
Vēl uzzināju, ka ciems ar ciemu Tičīno nesatiek, notiek mūžīgie "kari". Piemēram, viens ciems nedod otram ūdeni. Tas naids iesakņojies no neatminamiem laikiem. Tičino bijis ļoti trūcīgas apgabals (vēl tagad viens no trūcīgākajiem Šveices kantoniem), ciemati izmētāti kalnos, dzīvojuši savstarpēji nekontaktējot. Šeit nevarot pat runāt par kādu kopēju Tičīno apgabala kultūru, esot jārunā par katra ciema kultūru.
Tičīno apgabals esot visnaidīgāk noskaņots pret jauno Eiropas savienības valstu pilsoņu tiesībām Šveicē - drīz Šveicē par to notiks balsojums. Tičino „par”esot 34%. Visus latviešus, vispār – jebkuru no bijušās Padomju Savienības, uzskata par krieviem.
Lugano vairākus gadus bijusi pilna ar latviešu/krievu prostitūtām. Visa ceļa mala no Paradiso pieturas Lugano līdz kaut kādam meitu māju rajonam augstāk kalnā esot bijusi pilna. Metenes bijušas faktiskā verdzībā. Tieši tā, kā mēs lasām mūsu avīzēs. Galu galā Lugano mērija iejaukusies un prostitūtām aizliegts stāvēt uz ielas, visa darbība koncentrējusies meitu mājās. Tad kādā no šīm mājām 2 meitenes noslepkavotas, un daļa meitu māju pēc liela skandāla slēgtas.
Naids pret iebraucējiem esot pastiprinājies jo vairāk, kad pēc Kosovas kara Lugano esot izmitināti 3000 (!!!!) bēgļi.
Stipri palielinājusies noziedzība.
Stāstīja arī par to, ka valstī notiek cīņa par eitanāzijas atļaušanu. Viņš pats ir kategoriski pret. Pašlaik Šveicē darbojas kaut kāda grupa (neatceros, kā sauc) - kuri palīdz izdarīt pašnāvības. Proti, tu iestājies tādā grupā, samaksā 600 CHF iestāšanās naudu un katru gadu maksā biedra naudu. Kad uznāk vēlēsanās mirt, pie tevis atbrauc ar miega zālēm un indi ārsts un psihologs. Tu zāles izdzer, tāpēc tā neskaitās eitanāzija, bet pašnāvība, un ar likumu nav aizliegta.
Viņš pamatoja savus iebildumus pret eitanāziju – un man patika tas, ka viņš izslēdza iespēju cīnīties ar to no kristietības pozīcijām. Debatējot par šādiem jautājumiem, viņš teica, ir jāuzrunā prāts, nevis jāpiesauc reliģija. Jo, tikko tu piesauc reliģiju, cilvēks paziņo, ka viņš nav ticīgs, un jebkurš arguments zaudē spēku.
Esot dati, ka 30% eitanāziju, valstīs, kurās tā atļauta, tiek veikta pret pašu mirēju gribu, psiholoģiski vai kā citādi tos iespaidojot vai pat kriminālā veidā. Tā pat ar jau pieminēto pašnāvnieku organizāciju.
Otrs iemesls, un tas man likās visinteresantākais, jo pati par to nekad nebiju iedomājusies - pašnāvība, viņš saka, ir lipīga. Ja veco ļaužu pansionātā to izdarīs viens, drīz sekos arī pārējie.
Vispār viņš apgalvo, ka aiz cīņas par eitanāzijas atļaušanu stāv tikai ekonomika: valstij un apdrošināšanas kompānijām nav izdevīgi veci un slimi cilvēki. Tie izmaksā pārāk dārgi. Neoliberālismā, viņš saka, tu esi tikai cipars. Politiķi, balstoties uz cilvēku ideāliem un vēlmi aizstāvēt savas tiesības mirt, patiesībā lobē apdrošināšanas kompānijas un cīnās par valsts budžetu.
Tāda, lūk, izskatās mierīgā Šveice.
Linda. Arī ļoti interesanta un jauka sieviete. Jau 11 gadus Itālijā. Izstudējusi filosofiju Romā, tagad raksta doktorantūru, pasniedz Lugano universitātē un pati vēl studē teoloģiju.
Protams, žēl, ka gandrīz visu laiku runāja Gundega.
Bet Linda man iedeva savu telefonu, universitātē mācības vēl nav sākušās, viņa sēž pie sava doktora darba. Teica, lai es noteikti piezvanu, viņa mani kaut kur aizvedīšot. Teica to slepus, un piemetināja, lai zvanu tad, kad Gunegas nav klāt - "jo viņa ir tik pļāpīga!"