blond

21:40: Aizvakar es pamodos agri no briesmīgām sāpēm. Vēders, mugura, sāni, nezinu - kas, nokaitēti akmeņi. Vakar tika drusku vieglāk. Pie vispārēja nelabuma un galvas sāpēm esmu jau pieradusi. Šodien vēderā atkal naži, vakarā aizbraucu līdz Bauskai un atpakaļ, ceļā uznāca drudzis. Mājās izmērīju temperatūru - 38,2. Kļuva vieglāk: vīruss tātad. Nevis zarnu vai olnīcu, vai aknu, vai kuņģa, vai enivej kāds vēzis.

Bet autoinspektori mani mīl. Varētu te izstāstīt vismaz 3 stāstus, bet stāstīšu tikai pēdējo.
Vedu uz to Bausku 5 bērnu nama bērnus. Barucu drusku par ātru. Aptur.
-Inspektors tāds un tāds. - roka pie cepures.
-Par ātru baraucat,- saka,- 114.
-Jā, laikam jums taisnība. Man pat likās, ka 120.
-Nē, 114. Kur tā steidzaties?
-Bērnus vedu.
-Ar bērniem jābrauc ļoti uzmanīgi.
-Es jau cennšos.
-Mēs jums uzrakstīsim protokolu, labi? Un tad jums būs jāsamaksā 5 Ls jebkurā bankā. Varēsiet?
-Varēšu. Jā. Labi.
Sēžu, pīpēju, gaidu. Šie nāvīgi ilgi savā mašīnā raksta. Apsriežas. Kaut kādu grāmatiņu šķirsta. Beidzot atnāk tas jaunais ar zilajām acīm. Papīrs rokā.
-Tad jūs varēsiet samaksāt tos 5 latus?
-Nu protams.
-Kāda jums adresīte?
-Tāda un tāda.
-Kur strādājat?
-Nekur. Esmu rakstniece. (Es to nesaku tādēļ, ka man patiktu teikt, ka esmu rakstniece, īstenībā man tas riebjas. Tas tikai ir daudz vienkāršāk, nekā izskaidrot, kas es esmu)
-Tad jau jums ienākumu nekādu nav?
-Kā nav? - es apvainojos. - Ir!
-Nu cik vidēji mēnesī?
-Nezinu, atkarībā no honorāriem.
-Tad rakstam, ka ienākumu nav.
-Labi.
-Apgādādniecībā?
-Es?
-Nē - vai jūs kādu apgādājat. Bērnu, vīru.
-Bērnu.
-Cik?
-Vienu.
-Labi. Rakstām vienu.
-Bet es varu samaksāt.
-Nekas. Te parakstieties.
-Man ar šito jāiet uz banku vai jāgaida pavēste?
-Nekur jums nav jāiet, nekas nav jāgaida. Nekas nav jāmaksā. Šis ir tikai brīdinājums.
-Paldies.
-Ņemiet par labu. Un brauciet uzmanīgāk.