:
Vakarnakt noskatījāmies šaumeni, vienu no daudzajām Gobas ielas sērijām. Atzīšos, nevienu pirms tam nebiju redzējusi.
Un pēc tam, vannas istabā mazgājot muti, nu ziniet - kad aizver acis un ieziepē seju - mani pārņēma bailes, un es atcerējos:
gadiem ilgi, es pat nezinu, kad tas sākās, katrā ziņā ne bērnībā, varbūt kaut kad pusaudžu gados, Āgenskalnā, kur mums nebija vannas istabas, tikai tā viena izlietne virtuvē ar auksto ūdeni, un, kad visi aizgājuši gulēt, un es viena pati pie tā krāna mazgāju muti - mani katru reizi stindzināja šausmas, - čīkst virtuves grīdas dēļi, kaut kas noskrapst, droši vien pele skrubinās, mēs tur mūždien un nesekmīgi cīnījāmies ar pelēm, zem malkas plīts bija tāds dziļš, melns caurums, tur vienmēr stāvēja peļu lamatas ar kādu apkaltušu siera vai speķa gabalu, kaut īstenībā tai caurumā, alā zem malkas plīts, kuru nekad nekurināja, pelēm bija īsta paradīze, es nezinu, vai tur vispār kādreiz tika tīrīts, tā pa īstam, vienmēr ar slotu tikai pastūma visu drazu dziļāk, tur bija kaste ar veciem un sakaltušiem zābaksmēriem un birstēm, kaut kādas lupatas, avīžu čupa, un putekļi, putekļi, suņa vilnas kamoli, man liekas, pelēm tur dzīvojās labi, ne viena vien paaudze tur izaugusi, zem plīts jau vienmēr gadījās arī pa ēdiena druskai, jo noķepusī gāzes plīts stāvēja tieši blakus malkas plītij, kura bija pārklāta ar netīru vaskadrānu, uz tās - pannu un katlu grēda, alumīnija katli melniem dibeniem un dzeltīnigi taukainām, netīrām malām,- peles, ar vārdu sakot, dzīvoja cepuri kuldamas, bet tām lamatām parasti gāja garām, nu jā - es atkāpos no tēmas, runa bija par bailēm: tātad, es viena pati virtuvē, sīc dienasgaismas lampa, ledusauksts ūdens, kaut kādas čehu ziepes, toreiz jau nebija nekādu tur maigo sejas putu, un tās ziepes prasa kārtīgu skalošanu un kož acīs, skropstas man vienmēr krāsotas, jāmazgā pamatīgi, es beržu seju kā dāds susļiks, un burtiski jūtu kādu dvašu pakausī, neizturami bail, steidzos - ātri, ātri, acis vaļā, vēl ziepes nav lāgā noskalotas, ātri acis vaļā, un paskatīties atpakaļ, - vai tur neviena nav.
Un tā gandrīz pusmūžu.
Un es jau biju precējusies, kad reizēm lūdzu, lai vīrs pastāv blakus, kamēr es nomazgāju muti, dažas reizes tas līdzēja, bet tad kļuva vēl sliktāk, aizvērtām acīm man likās, ka man varētu uzbrukt viņš, pārvērties kādā monstrā, briesmonī, vampīrā, pēc tam es vairs nelūdzu viņu stāvēt blakus.
Netaceros, kad šīs bailes pazuda, uzmākušās vien dažas reizes - piemēram, laukos, kad esmu viena visā mājā, jā, un tad atkal vakar.
Un pēc tam, vannas istabā mazgājot muti, nu ziniet - kad aizver acis un ieziepē seju - mani pārņēma bailes, un es atcerējos:
gadiem ilgi, es pat nezinu, kad tas sākās, katrā ziņā ne bērnībā, varbūt kaut kad pusaudžu gados, Āgenskalnā, kur mums nebija vannas istabas, tikai tā viena izlietne virtuvē ar auksto ūdeni, un, kad visi aizgājuši gulēt, un es viena pati pie tā krāna mazgāju muti - mani katru reizi stindzināja šausmas, - čīkst virtuves grīdas dēļi, kaut kas noskrapst, droši vien pele skrubinās, mēs tur mūždien un nesekmīgi cīnījāmies ar pelēm, zem malkas plīts bija tāds dziļš, melns caurums, tur vienmēr stāvēja peļu lamatas ar kādu apkaltušu siera vai speķa gabalu, kaut īstenībā tai caurumā, alā zem malkas plīts, kuru nekad nekurināja, pelēm bija īsta paradīze, es nezinu, vai tur vispār kādreiz tika tīrīts, tā pa īstam, vienmēr ar slotu tikai pastūma visu drazu dziļāk, tur bija kaste ar veciem un sakaltušiem zābaksmēriem un birstēm, kaut kādas lupatas, avīžu čupa, un putekļi, putekļi, suņa vilnas kamoli, man liekas, pelēm tur dzīvojās labi, ne viena vien paaudze tur izaugusi, zem plīts jau vienmēr gadījās arī pa ēdiena druskai, jo noķepusī gāzes plīts stāvēja tieši blakus malkas plītij, kura bija pārklāta ar netīru vaskadrānu, uz tās - pannu un katlu grēda, alumīnija katli melniem dibeniem un dzeltīnigi taukainām, netīrām malām,- peles, ar vārdu sakot, dzīvoja cepuri kuldamas, bet tām lamatām parasti gāja garām, nu jā - es atkāpos no tēmas, runa bija par bailēm: tātad, es viena pati virtuvē, sīc dienasgaismas lampa, ledusauksts ūdens, kaut kādas čehu ziepes, toreiz jau nebija nekādu tur maigo sejas putu, un tās ziepes prasa kārtīgu skalošanu un kož acīs, skropstas man vienmēr krāsotas, jāmazgā pamatīgi, es beržu seju kā dāds susļiks, un burtiski jūtu kādu dvašu pakausī, neizturami bail, steidzos - ātri, ātri, acis vaļā, vēl ziepes nav lāgā noskalotas, ātri acis vaļā, un paskatīties atpakaļ, - vai tur neviena nav.
Un tā gandrīz pusmūžu.
Un es jau biju precējusies, kad reizēm lūdzu, lai vīrs pastāv blakus, kamēr es nomazgāju muti, dažas reizes tas līdzēja, bet tad kļuva vēl sliktāk, aizvērtām acīm man likās, ka man varētu uzbrukt viņš, pārvērties kādā monstrā, briesmonī, vampīrā, pēc tam es vairs nelūdzu viņu stāvēt blakus.
Netaceros, kad šīs bailes pazuda, uzmākušās vien dažas reizes - piemēram, laukos, kad esmu viena visā mājā, jā, un tad atkal vakar.