:
Un vēl ko es atcerējos:
Es biju jau liela meita, kāda tur meita - pati jau māte, un jau apprecējusies, tuvu 30, jau tad vecāka, kā vairums no jums, un mēs vēl dzīvojām kopā ar maniem vecākiem tai Āgenskalna dzīvoklītī. Vecāku istabā, kura bija apvienotā guļamistaba/viesistaba, abas gultas stāvēja paralēli, kā viesnīcā, pa vidu divas lakotas tumbočkas, pretī televizors, sekcija pie sienas, sekcija pilna grāmatām aiz diezgan noputējušiem stilkiem, grāmatas vairākās rindās, visādi sūdeļi-suvenīri, čehu kristāls, žurnālu galdiņš, kā jau visur. Stipri piepīpēts, jo mamma nemitīgi pīpēja, Opis tā mēreni.
Un tolaik man vēl joprojām nebija izzudis paradums atgulties blakus papum, toreiz jau Opim. Vienmēr, kad pārnācu no darba vai akadēmijas, es iegāju vecāku istabā, Poga arī bieži tur darbojās, bet Opis vienmēr gulēja gultā, lasīja vai skatījās televizoru. Ne jau zem segas gulēja, saprotams, nē, kārtīgi saģērbies gulēja uz plediņa. Uz tumbočkas dega naktslampiņa. Pogai patika vienu viņa roku ietīt kaut kādās lupatās, uzkrāsot sejiņu, un tēlot, ka tā ir lelle. Runājoša lelle. Poga pļāpāja, Opim vajadzēja kaut ko atbildēt, atbildes parasti aprobežojās ar "jā, jā" vai "nē, nē", jo viņš īpaši Pogā neklausījās. Un es tad, tikko ienākus, nogūlos viņam blakus, vietas bija maz, gulta šaura, vienguļamā, viņš - liels, kaulains vecis, tuvu pie divi metri, izgrūstīju viņu, izbrīvēju vietiņu, dažreiz drusku pastāstīju, kā gājis, citreiz neko, skatījos panorāmu, TV darbojās skaļi, un tas skaļums mani vienmēr iemidzināja. Pagulēju tur kādu pusstundu un gāju "darbos". Arī filmas vienmēr skatījos viņam blakus gultā, lai gan tai istabā bija arī divi klubkrēsli, ar kaut kādu sinepju krāsas mākslīgo samtu apvilkti. Tas samts bija dabūts pa blatu. Opis it kā dusmojās, kurnēja, bet tas tikai modes pēc.
Un galvenais, ko gribēju pierakstīt - to galveno sajūtu, kas saglabājusies - ka Opis bija tāds liels, silts un sauss. Tieši sauss, jo viņš vispār nesvīda, nekad neesmu redzējusi viņu nosvīdušu, ne vasaras karstumā, ne vissmagākos darbus darot. Viņš smējās, ka zeķes varot valkāt nemazgātas, kamēr noplīst, jo kājas arī viņam nesvīda. Un līdz ar to viņš smaržoja pavisam īpaši, pavisam citādi, kā normāli cilvēki, es pat teiktu - tā kā drusciņ pēc suņa, jo suņi jau arī nesvīst. Vai pēc vilnas. Tāpat smaržoja viņa krekli, par to es jau kaut kur esmu rakstījusi. Man liekas, es reiz iemīlējos vienā vīrietī tikai tādēļ, ka viņa krekli smaržoja tieši tā pat.
Starp citu, arī tagad, kad aizeju pie viņiem ciemos, es reizēm, ne vienmēr, iedīdos Opim blakus gultā. Vēl vienmēr viņš ir silts un sauss, tikai runā drusku nesakarīgi.
Es biju jau liela meita, kāda tur meita - pati jau māte, un jau apprecējusies, tuvu 30, jau tad vecāka, kā vairums no jums, un mēs vēl dzīvojām kopā ar maniem vecākiem tai Āgenskalna dzīvoklītī. Vecāku istabā, kura bija apvienotā guļamistaba/viesistaba, abas gultas stāvēja paralēli, kā viesnīcā, pa vidu divas lakotas tumbočkas, pretī televizors, sekcija pie sienas, sekcija pilna grāmatām aiz diezgan noputējušiem stilkiem, grāmatas vairākās rindās, visādi sūdeļi-suvenīri, čehu kristāls, žurnālu galdiņš, kā jau visur. Stipri piepīpēts, jo mamma nemitīgi pīpēja, Opis tā mēreni.
Un tolaik man vēl joprojām nebija izzudis paradums atgulties blakus papum, toreiz jau Opim. Vienmēr, kad pārnācu no darba vai akadēmijas, es iegāju vecāku istabā, Poga arī bieži tur darbojās, bet Opis vienmēr gulēja gultā, lasīja vai skatījās televizoru. Ne jau zem segas gulēja, saprotams, nē, kārtīgi saģērbies gulēja uz plediņa. Uz tumbočkas dega naktslampiņa. Pogai patika vienu viņa roku ietīt kaut kādās lupatās, uzkrāsot sejiņu, un tēlot, ka tā ir lelle. Runājoša lelle. Poga pļāpāja, Opim vajadzēja kaut ko atbildēt, atbildes parasti aprobežojās ar "jā, jā" vai "nē, nē", jo viņš īpaši Pogā neklausījās. Un es tad, tikko ienākus, nogūlos viņam blakus, vietas bija maz, gulta šaura, vienguļamā, viņš - liels, kaulains vecis, tuvu pie divi metri, izgrūstīju viņu, izbrīvēju vietiņu, dažreiz drusku pastāstīju, kā gājis, citreiz neko, skatījos panorāmu, TV darbojās skaļi, un tas skaļums mani vienmēr iemidzināja. Pagulēju tur kādu pusstundu un gāju "darbos". Arī filmas vienmēr skatījos viņam blakus gultā, lai gan tai istabā bija arī divi klubkrēsli, ar kaut kādu sinepju krāsas mākslīgo samtu apvilkti. Tas samts bija dabūts pa blatu. Opis it kā dusmojās, kurnēja, bet tas tikai modes pēc.
Un galvenais, ko gribēju pierakstīt - to galveno sajūtu, kas saglabājusies - ka Opis bija tāds liels, silts un sauss. Tieši sauss, jo viņš vispār nesvīda, nekad neesmu redzējusi viņu nosvīdušu, ne vasaras karstumā, ne vissmagākos darbus darot. Viņš smējās, ka zeķes varot valkāt nemazgātas, kamēr noplīst, jo kājas arī viņam nesvīda. Un līdz ar to viņš smaržoja pavisam īpaši, pavisam citādi, kā normāli cilvēki, es pat teiktu - tā kā drusciņ pēc suņa, jo suņi jau arī nesvīst. Vai pēc vilnas. Tāpat smaržoja viņa krekli, par to es jau kaut kur esmu rakstījusi. Man liekas, es reiz iemīlējos vienā vīrietī tikai tādēļ, ka viņa krekli smaržoja tieši tā pat.
Starp citu, arī tagad, kad aizeju pie viņiem ciemos, es reizēm, ne vienmēr, iedīdos Opim blakus gultā. Vēl vienmēr viņš ir silts un sauss, tikai runā drusku nesakarīgi.