:
Gandrīz vienmēr, atgriežoties no kāda ceļojuma, pat ne no ceļojuma, kaut vai tikai no laukiem, mani pārņem neliela (varbūt liela) histērija - nekas nav kā vajag, mājās un darbā nepadarītais, nepaspētais un vairs neiespējamais, un tad man nepieciešams papsihot kārtīgi, vēlams aizvainot kādu, vēl labāk - sāpināt, un sevi žēlot un žēlot, un tad tas kaut kā pāriet, norimst, pazūd, un atkal viss kā agrāk, atslābstu, neko nedaru.
:
Bērnībā es nekad netiku pērta. Man gan ir saglabājusies atmiņā tāda ainiņa, ka es it kā bļaudama skrienu ap mūsu apaļo galdu, un man dzenas pakaļ papus ar siksnu. Tomēr abi vecāki noliedz, ka tā jebkad būtu noticis. Varbūt esmu to nosapņojusi vai arī kaut kur izlasījusi, man vēl joprojām bieži ir grūti atšķirt patiesi notikušo no sapņotā vai izlasītā. Vai uzrakstītā.
Vēl man liekas, ka mani lika stāvēt kaktā, taču arī par to man nav īstas pārliecības, jo, kā man tagad šķiet, tādā gadījumā man vajadzētu atcerēties to kaktu. Sienas krāsu, plaisas, gaismas - kaut ko tādu. Tomēr es neatceros. Iespējams, ka esmu stāvējusi, bet tad noteikti tikai ļoti īsu brīdi.
Viens sods gan tika pielietots bieži, un to es atceros ļoti skaidri. Mamma man sita pa roku. Kad biju ko nogrēkojusies, viņa paņēma manu plaukstu pie locītavas vienā rokā, bet ar otru uzšāva pa pirkstiem. Pavisam viegli. Bet es skaidri atceros to pazemojumu un, galvenais, nevarības un soda neizbēgamības sajūtu. Protams, būtu pilnīgi muļķīgi apgalvot, ka es mammai neesmu to piedevusi vai arī tas būtu radījis kādu bērnības traumu. Nē. Bet es to atceros tik spilgti, it kā tas būtu noticis vakar, un neaizmirsīšu nekad.
Toties Poga gan vienreiz dabūja no manis pērienu, īstu, ar suņa siksnu. Viņa to atceras, es to atceros, atceros smacējošo, nesavaldīgo niknumu, kas izlauzās šaojos sitienos, es gandrīz nevarēju apstāties, nezinu, kas ar mani bija noticis. Iemesls bija niecīgs, viņai bija kādi pieci vai seši gadi, mēs dzīvojām Salacgrīvā, viņai bija uzdots izvest ārā suni, viņa to nebija izdarījusi, suns bija piečurājis vai piekakājis, bet tas noteikti nebija īstais iemesls. Īstais iemesls droši vien bija mana bezspēcība kaut kā lielāka priekšā, varbūt tas bija saistīts ar vīriešiem. Visticamāk, ka tieši ar vīriešiem.
Es pati sev to nekad nepiedošu.
Vēl man liekas, ka mani lika stāvēt kaktā, taču arī par to man nav īstas pārliecības, jo, kā man tagad šķiet, tādā gadījumā man vajadzētu atcerēties to kaktu. Sienas krāsu, plaisas, gaismas - kaut ko tādu. Tomēr es neatceros. Iespējams, ka esmu stāvējusi, bet tad noteikti tikai ļoti īsu brīdi.
Viens sods gan tika pielietots bieži, un to es atceros ļoti skaidri. Mamma man sita pa roku. Kad biju ko nogrēkojusies, viņa paņēma manu plaukstu pie locītavas vienā rokā, bet ar otru uzšāva pa pirkstiem. Pavisam viegli. Bet es skaidri atceros to pazemojumu un, galvenais, nevarības un soda neizbēgamības sajūtu. Protams, būtu pilnīgi muļķīgi apgalvot, ka es mammai neesmu to piedevusi vai arī tas būtu radījis kādu bērnības traumu. Nē. Bet es to atceros tik spilgti, it kā tas būtu noticis vakar, un neaizmirsīšu nekad.
Toties Poga gan vienreiz dabūja no manis pērienu, īstu, ar suņa siksnu. Viņa to atceras, es to atceros, atceros smacējošo, nesavaldīgo niknumu, kas izlauzās šaojos sitienos, es gandrīz nevarēju apstāties, nezinu, kas ar mani bija noticis. Iemesls bija niecīgs, viņai bija kādi pieci vai seši gadi, mēs dzīvojām Salacgrīvā, viņai bija uzdots izvest ārā suni, viņa to nebija izdarījusi, suns bija piečurājis vai piekakājis, bet tas noteikti nebija īstais iemesls. Īstais iemesls droši vien bija mana bezspēcība kaut kā lielāka priekšā, varbūt tas bija saistīts ar vīriešiem. Visticamāk, ka tieši ar vīriešiem.
Es pati sev to nekad nepiedošu.