blond

blond @ 22:48: Izlasīju IRā Daces Rukšānes rakstu par putnu vērošanu un aizdomājos, par ko man tie putni tik vienaldīzgi, gandrīz tikpat vienaldzigi kā zivis. Vai varbūt pat vairāk nepatīkami kā vienaldzīgi. Neraugoties uz to, ka man sensenos laikos bija mazs sīlītis Kārlītis, kuru, tikko iemācījušos lidot, traģiski nogalināja brūkošu grāmatu grēda, uz kuras viņš uztupās savā mācibu lidojumā, un viņa nāvi es pārdzīvoju sāpīgāk par jebkura man līdz šim brīdim piederējuša mājdzīvnieka nāvi.
Bet kaut kas tur ir tāds jocīgs ar putniem kopumā, kā sugu. Pirmkārt, man viņi asociējas ar netīrību. Skaidrs, ka pie tā vainīga mana slimīgi tīrīgā mamma. Putni pārnēsā slimības! Neķeries pie lenteres! Tas ir iekodēts manā zemapziņā uz visiem laikiem.
Otra lieta, ka putni vienmēr mirst. Visa mana pieredze ir tikai ar kaut kādiem nožēlojamiem, no ligzdas izkritušiem putnēniem, mirstošiem kurpju kastē vates kunkuļos.
Un vienreiz man kaija uzpļutīja uz sejas, bet tā riktīgi, ar strūklu.