blond

[info]blond @ 09:43: Intervijas ir viena velnišķīga padarīšana. Mūžīgi tu pasaki ne to, ko tu domā. Tas ir - ne ju nu gluži ko tādu, ko tu nedomā, bet tā drusku garām, tā nesaprotami, nepārdomāti, tikai pēc tam tu saproti, ka vajadzēja citādi, precīzāk, ka bez konteksta to nesapratīs, bet konteksts ir pārāk plašs, tas ir visas tavas dzīves konteksts, un ej nu to kādam izstāsti, ja pašai nav īsti skaidrs, jo var būt ir tā, bet var būt arī pavisam citādi, esi laimīgs/neesi laimīgs - kā lai atbild uz tādu jautājumu, skaidrs, ka esi - grēks būtu apgalvot pretējo, bet kur tad tās bedres, tie kritieni, tās iekšējās drāmas, tā ikdienas rūpe, - bet nu sāc tikai skaidrot, ka neesi, ka laime vispār ir mirkļa stāvoklis (bet varbūt tā nemaz nav? varbūt laime ir konstants lielums, un tās ķezas, kas lielākoties aizņem tavu putrasgalvu, tās ir tikai mirkļa stāvoklis, mirkļa, kurš ievelkas darbdienu garumā), kauns - pašai no sevis, no lasītāja - s žiru besišsja, da? - un tavi lēmumi? tava rīcība? tas ko tu dari? - vai tas ir pašas vai likteņa vadīts, dots, dāvāts, vai uz labu vai ļaunu? Spēks vai nespēks, drosme vai gļēvulība? Un tad tev sāk uzdot precizējošus jautājumus, lūdz apsīkumot, un tad tu iegrimsti nevajadzīgos un liekos skaidrojumos, saproti, ka esi aizrunājies par tālu, un arī šie sīkumi neko, pilnīgi neko nepaskaidro ne par tevi, ne tavu dzīvi, ne to, kā tu jūties. Un tad tu apstājies, aprauj teikumu, saki - par to nav vērts, par to es vispār negribēju, negribu, bļin - un no kurienes man tā doma, ka intervijās jābūt patiesam, kāpēc es jau sen neesmu sagatavojusi gatavas frāzes, ar ko atšūt visus jautājumus, gatavas, apaļas, asprātīgas un neko neizsakošas frāzes, jo jautājumi taču vienmēr ir vieni un tie paši, bet atbildi tu nezin kāpēc katrreiz citādi, un tad vēl tas iekšējais cenzors - par to labāk nerunāsim, tas varētu kādu sāpināt, par to arī nerunāsim, tas varētu kaitēt manam darbam, shit, shit, shit - kāpēc vispār kādam jāzina, kā es jūtos? Jūs, viena tiesa no jums, to zinat, - es jūtos šodien tā, rīt šitā, bet caurmērā vidēji, kā ik viens no mums/jums, un neko tur nepieliek ne grāmata, ne nauda, - ne pieliek, ne atņem, jo tā gruzīšanās mums visiem ir viena, nu vismaz apmēram.
Nu ja, intervija sākās ar jautājumu: kā jūtas cilvēks, kuram VISS IR?
Kāds tūliņ teiks, ka nafig man vispār jāpiekrīt intervijai, bet, mīļie, man taču jāstrādā - jāstrādā pie grāmatas pārdošanas, sasodīts. Un tad vēl tos žurnālistus arī žēl, jo intervijas ir viņu darbs, ar savu "nē" tu viņam to darbu atņem, tiešā nozīmē atņem maizi, nu labi, atradīs citu, ko intervēt, taču priekšniecība būs dusmīga, slikts, tātad, esi žurnālists, nedabūji interviju no tādas un tādas.
Bet tās paģiras ir sājas, kā vienmēr.

Reply

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Powered by Sviesta Ciba