Vispirms atkal par Radio Klasika tualetē. Es viņu griežu arvien skaļāk un skaļāk. Tur vienmēr ir tas pārseiguma moments, ka tu nezini, ko izdzirdēsi, mājās pārnācis. Atslēdz durvis, un tur jauki man spīd gaismiņa virtuvē, kaķīts izskrien priekšā uz sliekšņa, bet no tualetes skan opera, vai vingrinās kāds pianists, vai vienkārši skan kaimiņu ballīte. Forši. Un sniegs šodien - arī forši. Biju uz Eglīša izstādi - ļoti patika. Protams, jocīgi, ka tik daudzās gleznās pazīstami cilvēki un vietas, bet var pierast un pat abstrahēties. Dažas gleznas man patika vairāk, dažas mazāk, bet tā, kas gleznota naktī, mežā, automašīnas starmešu gaismā, ir vispār ģeniāla. To kaut kā var pat sajust, ka Eglītis ir traks un visas savas milzīgās bildes glezno plenērā, vai ziema vai vasara, vai diena vai nakts.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man ļoti patīk, kā viņš glezno. ka tā ir (bija) uzdrošināšanās, ar šitādiem atpakaļrāpuļu līdzekļiem dabūt tik mūsdienīgu krutumu, un ka viņam tā nav nekāda izkāpināšanās, viss pa īstam.
(Reply to this) (Thread)
Jā, viņš tāds ļoti īsts un dabisks. Es, piemēra, brīnos, ka vienas gleznas tādas kā sausas, izzīmētas, perfektas, citas daudz brīvākas. Un viņš atzīmē to, ko nepamanīju: tās "sausās" ir telpās, tur viss stāv, nekustas, mierīgi, komfortbali. Bet tās, kas ārā - tur vējš, laikapstākļi, aukstums vai karstums, tur nekas bevar būt gatavs un pabeigts. Interesanti.
(Reply to this) (Parent)