Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - cibiņa nopūta

Manas meičas 6dien dodas uz Vāciju.
Kaut kā tā smagi kļuva ap to rajonu, kur citiem sirds, bet man parasti kkas melns un sačervelējies. 9 gadi galu galā. Pēdējie 5-6 pavadīti aktīvos braucienos un turnīros. Eh... Nu, neko, tagad tik jātur īkšķi.


Un vispār kopš septembra esmu atteikusies vai līdz minimumam samazinājusi pārāk daudzas lietas / darbības, kas vienmēr mani uzturējušas dzīvotspējīgā režīmā:
Hokejs (laikam lielākā sāpe)
Grāmatas (lasu ~ par 70 % mazāk)
Nopirktās sēklas vēl joprojām stāv uz palodzes, tā arī šogad droši vien neiesēšu (ap šo laiku parasti mājās jau viss zaļo un plaukst, bļa)
Parasti esmu pārņemta ar visiem iespējamiem svētkiem - cepu, šmorēju, rotāju utt. Šogad biju Grinčs. Nozagu sev Z-svētkus, jo nebija vsp nekādas vēlēšanās ko svinēt, pabojāju garīgo gan jau vēl kādam radam
Prieks

Vēl tik ir palicis koris. Pie tā turos, cik spēka.

Toties esmu ieguvusi:
Tik daudz negulētu nakšu, kā nekad iepriekš
Muskuļu pārvēršanos taukos nesportošanas dēļ
Iepriekš nekad nepieredzētas destruktīvas emociju izpausmes
Lielā slāvu brāļa valodas prasmes uzlabošanos
Jaunu paziņu loku

mūzika sanāca pilnīgi tematiska