Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Komentāri

Man ir vāveru stāstiņš no kādas n gadu pagātnes, kad mēs ar draudzeni U staigājām pa kādu no Edinburgas (vai Londonas? Katrā ziņā - tas bija UK) parkiem, un mums somās bija riekstiņi. Kad mums pietuvojās pirmā vāvere, mēs, neko ļaunu nenojauzdamas, pacienājam viņu ar riekstiņiem. Pēc mirkļa mēs stāvējām vāveru bara ielenkumā, un viens trekns vāveru alfa-tēviņš mežonīgā ātrumā skrēja apļus ap mums kā tāds Huseins Bolts. Ik pa brīdim viņš iepauzēja, lai trasi iezīmētu. Viņa nolūks bija nepārprotams - darīt mums zināmu, ka esam iegājušas viņa teritorijā, kuru bez atļaujas nedrīkstēsim atstāt. Atļauju, protams, var mēģināt nopirkt par riekstiņiem.
Brīdī, kad U, atgaiņājoties izšļuka soma, resnais alfa-vāveris ielēca tajā iekšā un patstāvīgi ķērās klāt riekstiņu tūtai.
Iebiedētas un apkaunotas mēs atkāpāmies un pametām parku...