Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - zaudēt vienus un neiegūt otrus

Patiesībā dzīvē sanāk satikt daudz vairāk simpātisku, intriģējošu cilvēku, kas saista ar savu personību, nekā mums pašiem liekas. Cita lieta ir tā, ka viņi tā arī paiet garām. Tikai mazlit pieskaras mums, mēs mazliet pieskaramies viņiem un aizejam katrs uz savu pusi. Parasti gluži vienkārši ne vienam, ne otram neatliek laika jaunu attiecību (šeit: dažādu) dibināšanai, lai kā arī gribētos, jo mēs visi taču esam aizņemti darbos, ģimenēs, savos jau esošajos draugu lokos. Un, manuprāt, nē, šeit nedarbojas teksts: "Ja ļoti gribētu, atrastu laiku!". Viss taču ir daudz sarežģītāk. Bet, redz, bieži viss izvēršas arī tā, ka daudz laika pavadām kopā ar cilvēkiem, kas patiesībā mūs ne visai saista. Vai nu seni paziņas, vai aiz pieraduma, darba kolēģi, kopīgi hobiji utt.... Un te nu gan sākas absurds / paradokss - dāžādu iestrādāu sliežu dēļ turpinām tikties un komunicēt ar šiem cilvēkiem, nevis ar tiem, kas, iespējams, mums ir daudz vairāk piemēroti. Jo daļēji arī baidāmies zaudēt vienus un neiegūt otrus.