Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - krāsiņas

Esmu vienkārša radība. Nāku no mikrorajona, kur treniņbikses ar vienu strīpu bija norma, meitene no sirds un no rajona, bez smalkiem ciltsrakstiem. Prāts un gaume ir drusku uzaudzēta, jā. Man vispār patīk pucēties jeb, precīzāk būtu teikt, pats process man dziļi riebj, bet patīk rezultāts (tikai neiedomājieties, ka mikrorajonos nepucējas, un kā vēl!). Bet, kad runa ir par skriešanu vai cita veida sportošanu, manī mostas meitene, parastā. Visas tās ZIB kolekcijas ar sporta apģērbiem var iet ieskrieties. Es saprotu advancētu materiālu izmantošanu - nu, lai nesaslst no sviedriem, kas tek pār miesu, lai apavi ir īpaši viegli un amortizējoši utt. - tas viss man ļoti piedur. Bet ne jau vienmēr tas ir par to. Tas ir arī par sporta modi, vai ne, vai ne. Nu, lūk. Kad nonākam līdz sporta modei, manī runā mikrorajons. Vai svīstot ZIB kolekcijā es būšu skaistāka? Tak ne jau. Un vai vispār skrienot, elšot un svīstot ir jābūt skaistam un stilīgam? Ēēēm, nu nez. Tad nu lūk, be aware!!! - es skrienu ļoti nesmuka. (Ja redzat Āgenītī skrienam necila auguma radību ar sekundārajām sieviešu dzimuma pazīmēm nestilīgā paskatā, tad ziniet, tā esmu es). Man ir pilnīgi parasts t-krekls (ļoti iespējams, ka tajā pat iemeties kāds caurumiņš, jo tie daži t-krekli man ir seni un ļoti mīļi), nike puiku (jā, puiku nudien) šorti (nu vai nike bikes, atkarīgs no sezonas), bet tas nike ir tikai sagadīšanās pēc, zvēru. Botas arī laikam nike, bet ļoti parastas, ērtuma ziņā - varētu būt vieglākas. Saskaņā ar šī pavasara modi vispār nav stilīgas. Tāda nu es jožu, nebēdāju ne nieka, bet arī, ja kāda bēda uznāk, pabāžu zem akmens. Bet tad ar mani notika TAS. Ciemojoties pie ļ.cien. Boženas, es uzmērīju viņas jaunos revolucionāros skriešanas apavus. Firmu neatceros, bet ir saskaņā ar modi - laistījās visādās smukās varavīksnes krāsiņās (and gay parade may begin). Tas viss nieki, bet tas, kā Viņas piegūla manai daļai kājiņai, siedza orgasmisku sajūtu, vilkt nost vispār vairs negribēju, domās jau cilāju kājas, jozu un tā vien gribējās laimē diet. Un tagad, dārgie draugi, ir noticis tas, par ko bažījos - tagad es ļoti kāroju šādas vieglas un, jā, krāsainas, botas, lai gan mājās man ir veseli divi skriešanas apavu pāri, kas kalpo godam. Tagad man liekas, ka es vairs negribu skriet bez tādiem ze apaviem. Kas tālāk? Polsterētās ZIB riteņbraukšanas biksītes?