Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - brīvdienas, ziniet

Biju jau mazliet piemirsusi, ko nozīmē gatavot un vadīt nodarbības stipri nepilngadīgai klientūrai. Rūdījums pa pusgadu bija mazliet sarucis. Turklāt vakar viņu bija daudz. Ļoti daudz. Un stundas iet, un viņi nāk, un tev pašam jāpaliek aizvien tikpat entuziastiskam kā sākumā. Ap plkst. 16iem man vairs negribējās redzēt nevienu bērnu, bet viņi tik birst kā no pārpilnības raga, uztaisa acis, un nekas cits neatliek, kā vien ar jaunu dedzību laisties sarunā un sadarbībā ar mazo cilvēku.
Starp citu jaunākais vakardienas klients bija apmēram divus gadus vecs brašs jaunēklis. Ar puņķi pie deguna :), bet varēja redzēt, ka nopietns un atbildīgs vīrs jau tagad. Uzmanīgi klausījās, domāja līdzi un strādāja ar īpašu rūpību. Paldies viņm. Viņš bija nudien jauks.

Turklāt ļoti varēja just, ka ir pagājis kāds laiciņš, kopš ikdienas darba valoda vairs nav krievu valoda. Ķērās vārdi, ko agrāk lietoju katru dienu. Kaunīgi pašai par sevi sametās.

Kopumā izpumpējiens tāds, ka likās mani, lūdzu, sakasīt un salīmēt kopā. Un vakarā, aizstaigājot no viena hipsteru pasākuma uz otru Miera ielā, pat alu lāga vairs nevarēju iedzert (un tā ir diagnoze, ja!). Skanēja kaut kāda jauna un daudzsološa grupa The Coco'nuts. Neticiet - jauna varbūt arī ir, bet daudzsološa?? Ēm, tikpat daudzsološa kā mani mīļie The Sound Poets. Nu, labi - muzikāli bagātīgs skanējums - 8 cilvēku sastāvs, saksofons, flauta... bet, ja nebūtu paužu starp kompozīcijām, es tā arī nepamanītu, ka tiek spēlētas dažādas dziesmas. Turklāt, sen nebiju dzirdējusi tik ļoti neveiksmīgu starp-kompozīciju komunikāciju ar auditoriju - teiksim tā, lai labāk tomēr dzied un spēlē, nevis runā. Tā nu aizgājām pasēdēt uz jaukās Annas ielas smilšu maisiem, kur Bļanna beidzot, beidzot pa visu dienu varēja piemest savu pēcpusi un izlaidīgi sacelt kājas. Un iedzert aukstu kolu. Un vērot cilvēkus. Un klausīties biedru sarunās, nebilsdama ne vārda.

Labrīt. Es šodien darīšu Lielo Neko.