Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Svētdiena komats parastā jeb 2010. gada 14. marts

Ja ne gluži negulēta, tad katrā gadījumā ļoti slikti gulēta nakts. Kā piemēru varu minēt stundu ap plkst. pus5iem no rīta, kad ar finalgonu* iesmērētais labās kājas apakšstilbs un kreisās kājas potīte nudien sāka degt kā elles liesmās, un es kā sacepusies lēcu kājās un bliezu uz vannasistabu, lai to velnu dabūtu nost.

Izpildot visas labākās rīta tradīcijas, proti, dzerot melno tēju ar pienu, apdomāju, ka, ja reiz ārā tik zilas un skaidras debesis, tas nozīmē tik vienu - pastaigu ar savu mazo, tuklo, veco kuci uz mežu. Tagad laiks jau ir paspējis nomākties, bet solījums paliek solījums (lai gan mana kuce jau atkal ir izlaidusies uz dīvāna un piedevām droši vien arī uz silta deķa, un viņas miegainā sejas purna izteiksme vēsta absolūtu neieinteresētību jebkādā viņas miermīlīgās eksistences traucējumā līdz brīdim, kad tiks izrunāti svētsvinīgie vārdi "iesim staigāt?")
Tāpat šodienas plānā ietilpst kāda ne būt mājas darba izpilde (nu, piemēram, kvartāra paleoekoloģijā). Vecmamma aicina uz pudienām jeb, kā viņa teica, uz kotletēm. Ziniet, viņas ceptās kotletes ir pati pilnība, bet ierasties pie vecvecākiem uz pusdienām garantē ne tikai aizsēdēšanos, bet arī pārēšanos, kas pastaigu par mežu padarīs vēl vairāk nepieciešamu, bet arīdzan apgrūtinošāku.
Un vispār jāsāk sēt puķes un redīsi.

* finalgons - ārstējoša un makten dedzinoša sildošā ziede