Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par erotiku

Nupat apkopoti dati par 2013. gadā lasītākajām grāmatām Latvijas bibliotēkās.
Dati mums parāda arī sekojošu informāciju:
E. L. Džeimsas erotiskie romāni "Fiftī šeids of grej" un "Fiftī šeids dārker" pasaulē popularitātes, tb - notirgojuma ziņā esot pārspējuši pat grāmatu sēriju par burvju zēnu ar opel zīmi pierē. Arī Latvijā (tavu brīnumu!) šie romāni ir vislasītākie.

Lūk, lasot šo apkopojumu, pārdomas manā prātā dzima - vai "fiftī šeids" erotiskā viegluma ziņā ir kā tie latīņamerikāņu erotiskie mūviji, ko senos laikos rādīja pa LNT akurāti ap plkst. 23iem? Nu, jūs taču zināt - viss tur tā lēni un garlaicīgi - knapi krūšu galiņus var redzēt un kustību iekšā - ārā (kā Ēzelītim ar balonu un medus podiņu) tikai caur fiftīn šeidiem un gaismēnām. Vai tur tomēr tā vairāk uz hardcore pavelk? Es te vienkārši mēģinu saprast auditoriju - vai tās lēdijas, dāmas, kurām gribas, bet nav un kuras uzskata zem sava goda paskatīties porņuku vai kas par lietu, a? Mājsaimnieču (atvainojos par nievājošu vispārinājumu un stereotipiem, te varētu teikt arī jebko citu) nepiepildītās vēlmes pēc sado-mazo (tur taču ir sado-mazo, vai ne?)? Bet atkal - a kur problēma porņuku paskatīties interneta laikmetā? Lētāk un vieglāk imho. Kāds var man, lūdzu, palīdzēt saprast, kāpēc koki jāizcērt un nauda jāterē? (Es atvainojos - prātīgākās dāmas ņem no bibliotēkas.)

Klausos šīm dziļajām pārdomām piemērotu mūziku.