mostas daba, mostas rajons

Maijs. 24., 2017 | 08:47 am
ēterā: Moby - Gone To Sleep

Ziemā rajons, lai arī vienmēr atstāj drusku šaubīgu iespaidu, jo ir arī tādi etiķi, kas lieto spirtotos pažobelēs vai pie tirgus stūriem jau vai vēl septiņos no rīta par spīti salam, tomēr ir kluss un neapdraudošs - tie paši minētie rajona iemītnieki pārsvarā nav uz agresiju vērsti, jo gluži vienkārši nav tajā ieinteresēti vai nav spējīgi tādu veikt (tieši tik augsts un konstants ir etiķa saturs viņu asinsritē). Bet nu silto sezonu ārā bauda arī visi tie, kas ziemās dažādos veidos piekopj savu atšķaidīto dzīvesveidu kaut kādās nebūt telpās. Un pēdējos vēlajos vakaros vai jau naktīs, nākdama mājās, rajons sevi atklāj visā spozmē. Šķiet, ka ir skaidrības un saprāta dekadence, viņi lien laukā no pakšiem un pažobelēm gluži kā zombiji filmās. Svin dzīvi un siltumu. Man uzreiz ir skaidrs, ka potenciāli visbīstamāmie ir tie, kas vēl turas kājās. Tie, kas vārtās vienatnē, divatā vai bariņā pa zālienu vai ietvēm, ir plus/mīnus nekaitīgi pat tad, ja man kājās ir 9 centimetru papēži. Tiklīdz parādās kāds staigāt varošs, nemiers strauji pieaug. Un uz to puisi, kas pagājušās ceturtdienas naktī visu ceļu man sekoja uz mājām (kā beigās izrādās, protams, pilnīgi nekaitīgi, jo dzīvo blakus mājā), es atskatījos vienā laidā, tajā pašā laikā cenšoties neizrādīt ne mazāko pazīmju satraukumu.

Bet ārā ir mans mīļākais zaļums. Viss ir sulīgs un lekns, un dzīvot gribošs.
Sestdien pa vidu darbiem aizstaigāju uz Ivana kapiem. Tur, kā vienmēr, viskautkas interesants. Atradu mūķeņu kapus. Uz krustiem rakstīti i viņu sakrālie, i profānie vārdi. Piemēram, монахиня Матрона, в миру Власова Татьяна Власовна; монахиня Онуфрия, в миру Алексина Анастасия Васильевна; монахиня Евпраксия, в миру Павлова Евдокия Павловна utt. Visas dzimušas 19.gs. 70.gados, mirušas - 20.gs. 50.gados. Tā, lūk.
Tags:

Link | piemet pagali! | Add to Memories